Bubyns un ieviņa tipa ermoņikas un to spēlēšanas tradīcijas, psalmu dziedājumi, Ziemeļlatgalei tik tradicionālā dziedāšana ar pusbalsu, šīs un citas vērtības kā pirmās iekļautas Nacionālā nemateriālā kultūras mantojuma vērtību sarakstā. Lielākā daļa no pirmajām sarakstā iesniegtajām vērtībām jau izsenis piekoptas un līdz mūsu dienām dzīvas uzturētas tieši Latgalē. 

Gunārs Igaunis, kuram Rēzeknes novada Gaigalavā ir neviens senlaiku mūzikas instrumentu muzejs, bet arī darbnīca, izrāda paša gatavoto Latgales mazo bundziņu jeb bubynu. Apaļš tamburīnam līdzīgs sitamais mūzikas instruments, ko mūzikas instrumentu sistemātikā klasificē kā rāmja bungas ar vienu ādu. šajā gadījumā pa malām bubynam piestiprināti arī zvargulīši, bet Latgales mazās bundziņas mēdz būt dažādas un dažādu lielumu, un to skanējums tādēļ ir atšķirīgs. Bubynu visbiežāk spēlēja dažādās sadzīves norisēs, piemēram kāzās.

Bubynu spēlē, pārmaiņus ar koka vālīti un delnu vai pirkstiem sitot pa membrānu, ritmiski purinot un ar vālīti veidojot sarežģītas ritma figūras.

Tieši šis instruments un tā spēlēšanas tradīcijas ir viena no pirmajām vērtībām jeb elementiem kas iekļauts Nacionālajā Nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā un šobrīd tas jau uzskatāms par valsts aizsargājamu nemateriālā kultūras mantojuma vērtību.

Nacionālajam Nemateriālās kultūras sarakstam Latgales mazo bundziņu jeb bubyna spēles tradīciju kā vērtību iesniedza biedrība “Skaņumāja”, kas nodarbojas ar tradicionālo mūzikas instrumentu apzināšanu un saglabāšanu. Biedrības pārtsāvis etnomuzikologs Ilmārs Pumpurs
 bubyna spēlēs tradīciju Latgalē uzskata par īpašu.

Mūsdienās bubynu kā mūzikas instrumentu izvēlas aizvien biežāk, katru gadu Gunārs Igaunis izgatavo vairākus šādus instrumentus. Šobrīd bubynu par savu instrumentu vairāk izvēlas jauni cilvēki, koši to var dzirdēt postfolkloras grupas “Rikši” izpildījumā.

Decembra vidū Latvijas Nacionālajā kultūras centrā vērtējot Nacionālajam Nemateriālās kultūras sarakstam pieteiktos Latvijas nemateriālās kultūras mantojuma elementus par saglabājamu un popularizējamu vērtību atzīta arī Ieviņa tipa ermoņiku būvēšanas un spēlēšanas tradīcija. arī šo vērtību iesniegusi biedrība “Skaņumāja” un par šo instrumentu vairāk zina stāstīt etnomuzikologs Ilmārs Pumpurs.

Kopumā pirmo reizi Latvijā izvērtējot šādas Nacionālā līmeņa nemateriālās kultūras vērtības, no iesniegtajām 19 sešas šobrīd atzītas par sarakstā iekļaujamām. Starp tām arī Latgalē tik raksturīgie psalmu jeb saļmu dziedājumi. Te gan jāsaka sarakstā iekļautas kā Ziemeļlatgales tā Dienvidlatgales saļmu dziedāšanas tradicionālās īpatnības.

Psaļmu dzīduošona – lūgšanas par nomirušajiem, kas jau vismaz pusotru gadsimtu Latgalē dzīvo mutiskā tradīcijā. Tās ir aptuveni pusotru līdz divu stundu garas dziedātas lūgšanas. Dziedāšanu uzsāk un vada galvenā dziedātāja jeb priekšdziedātāja, kurai pievienojas pārējās dziedātājas. Dziedātāju skaits mēdz variēties, taču visbiežāk vienu dziedātāju grupu veido piecas vai sešas dziedātājas. Te gan jāsaka saļmu dziedātājas lielākoties ir vecāka gada gada gājuma sievas.

Mājas apstākļos saļmu dziedāšana parasti notiek dzīvojamā istabā pie galda, kas klāts ar baltu linu galdautu. Uz galda stāv aizdegtas sveces un krucifikss, bieži tiem līdzās novietoti arī mājas svētības simboli – rupjmaize un sāls.

Psalmu dziedāšanas veidu var raksturot, kā ļoti spēcīgu. Dziedāts tiek no baznīcas lūgšanu grāmatām. Melodijas un dziedāšanas veids tiek pārmantots no paaudzes paaudzē. Ruta Cibule, Balvu centrālās bibliotēkas vadītāja ir viena no tām kas psalmu dziedāšanu Ziemeļlatgalē uzskata par vienu no spēcīgākajām un raksturīgākajām līdz mūsdienām saglabātajām šīspuses vērtībām, tādēļ torūpīgi apkopoja un iesniedza arī Nacionālajam Nemateriālā mantojuma kultūras sarakstam.

Šobrīd Ziemeļlatgalē apzinātas vairāk kā sešdesmit sievas, kas mūsdienās spēj novadīt garo un apjomīgo psalmu dziedājumu. Tomēr Ziemeļlatgale šajā nemateriālas kultūras mantojuma sarakstā pasteigusies iesniegt vēl kādu šai pusei tik raksturīgu dziedāšanas tradīciju – dziedāšanu ar pusbalsi. šis ir specifisks daudzbalsīgās dziedāšanas veids, kas tradicionāli saistīts tikai ar Ziemeļlatgales pagastiem, kas robežojas ar Krieviju.

Andris Slišāns un viņa dzīvesbiedre Ligita ir vieni no tiem, kas pierobežā šai īpašajai šai pusei tik raksturīgajai dziedāšanai ar pusbalsi pēdējos gados ir pievērsuši īpašu uzmanību, viņu vadītā folkloras kopa Upīte nesen izdevusi arī disku, kas attaino tieši šo tradicionālo dziedāšanas veidu. Lielāko daļu no dziesmām savulaik savācis Andra tēvs nu jau mūžibā aizgājušais folklorists un vietējās kultūras pētnieks un apzinātājs Antons Slišāns.

Ruta Cibule, kas ne vien pati Nasionālajām Nemateriālas kultūras sarakstam sniegusi ziemeļlatgales vērtības, bet kā Nemateriālā kultūras mantojuma padomes priekšsēdētāja piedalījusies arī citu vērtību izvērtēšanā uzsver - šī saraksta viens no galvenajiem uzdevumiem ir popularizet šīs vērtības plašākai sabiedrībai, jo visai bieži ja arī par šādu vērtību mēs zinām tās dziļumu ne vienmēr spējam novērtēt.

Jau nākošgad sešām Nacionālajā Nemateriālās kultūras mantojuma saraksta vērtībām Psalmu dziedāšana Ziemeļlatgalē un to izpildīšanas praksei Vaboles un Līksnas pagastos, Dziedāšanai ar pusbalsu, bubyna spēles un Ieviņa tipa ermoņiku būvēšanas un spēlēšanas tradīcijai kā arī Siguldas spieķa darināšanas prasmei pievienosies arī citas tā kā jau janvārī tiks izsludināta nākamo Nemateriālā kultūras mantojuma vērtību pieteikumu iesniegšana.