Līdz 15. aprīlim Mākslas muzejā Rīgas Birža apskatāma izstāde “Artistry. Polijas tēlniecības 100 gadi” no Polijas Tēlniecības centra Oroņsko darbu kolekcijas. Kultūras Rondo aicina iepazīt Polijas tēlniecību, gan ierakstā, uzklausot pašu mākslinieku stāstīto, gan studijā, tiekoties ar mākslas muzeja Rīgas Birža izstādes “Artistry. Polijas tēlniecības 100 gadi” projekta vadītāju, mākslas zinātnieci Vitu Birzaku. 

“Laika nogrieznis simts gadi liekas ambiciozs, tajā pašā laikā mūsu izstāžu zālē ir 40 darbi. Atlase autoru un darbu ziņā ir izcilākie no Polijas Tēlniecības centra Oroņsko kolekcijas," atzīst Vita Birzaka.

Polijas tēlniecību izstādē var iepazīt kopš 1922. gada, ar tēlniecības klasiķa Augusta Zamoiska darbiem. Vērtējot izstādes darbus Vita Birzaka kā emocionāli saistošāko atzīst Miroslava Balka darbu “Kains”, bet no prāta aspekta būtisks šķiet Kšištofa Bednarska darbs “Viktorija”. 

Polijas Tēlniecības centrs Oroņsko sadarbībā ar Mākslas muzeju Rīgas Birža, Ādama Mickeviča institūtu Varšavā un ar Polijas Republikas vēstniecību Rīgā atbalstu rīko izstādi “Artistry. Polijas tēlniecības 100 gadi”, kura notiek Polijas neatkarības atgūšanas un Latvijas valsts dibināšanas 100. gadadienā. Par projekta moto ir izvēlēts Darias Malickas (Daria Malicka) darbs “Kunszt jeb Artistry”, jēdziens, kuru latviešu valodā varētu tulkot kā “meistarība, lietpratīgums, mākslinieciskums”. Šie vārdi raksturo pēdējos simts gados vairāku poļu mākslinieku paaudžu radītās skulptūras, objektus, instalācijas un video filmas, kas no aptuveni 2000 darbu lielās kolekcijas ir atvestas uz Rīgu.

Polijas tēlniecības izstādes atklāšanas dienā Rīgā bija ieradušies vairāki tēlnieki, starp viņiem arī Silvestrs Ambrozjaks. Viņš ir viens no redzamākajiem mūsdienu poļu tēlniekiem, daudzu izstāžu autors. Izstādē var aplūkot viņa skulptūru “Īzaka upurēšana”.

“To viegli paskaidrot, jo šī ir vienīgā skulptūra, kas ir Polijas Tēlniecības centra kolekcijā,” par to, kāpēc uz Rīgu atvests tieši šis darbs, stāsta Silvestrs Ambrozjaks. “Skulptūra tapusi 1989. gadā, ļoti nozīmīgā laikā, jo togad aizstāvēju savu diplomdarbu.

Tolaik mani interesēja tematika, kas saistīta ar Bībeli. Varbūt tāpēc, ka biju jauns un mani tas interesēja. 80. gadi bija svarīgi Polijai, gan politiskajā dzīvē, gan arī mākslā. Un manos darbos tas laiks specifiski iezīmējās ar savu ekspresiju, darbi saistīti ar tā laika noskaņām.”

Stāstot par citiem saviem darbiem Silvestrs Ambrozjaks atzīst, ka cilvēku figūras daudz izmanto jo, “pirmkārt, es mīlu cilvēkus, tāpēc viņi manā daiļradē ir svarīgi un būtiski, es ļoti nopietni viņus uztveru un atspoguļoju savā mākslā”.

“Sākumā strādāju ar koku un tāpēc skulptūru forma un izmēri bija ļoti nopietni un svarīgi. Jā, tas iezīmē arī izmēru proporcijas. Vēlāk sāku izmantot arī citus materiālus – silikonu, arī akrila masu, tādus mūsdienīgākus materiālus, tāpēc arī kompozīcija mainās. Sāku izmantot arī multiplikāciju, palielinot darbus, tāpēc manas pēdējās skulptūras tik lielas. Jaunākajos darbos ielieku gan skaņu, gan kustību un pēdējiem ir arī balss,” turpina Silvestrs Ambrozjaks.

Latvijā Silvestra Ambrozjaka darbs aplūkojams pirmo reizi, taču mākslinieka personālizstādes bijušas tepat kaimiņos – Viļņā, Kauņā, Klaipēdā un Baltkrievijā, Vitebskā.

Tēlniecei Katažinai Kobro (1898 – 1951), kuras mazās formas tēlniecības darbs „Akts” arī skatāms šajā izstādē, šogad aprit 120 gadi. Māksliniece dzimusi Maskavā, bet savos agrīnos dzīves gadus pavadījusi Rīgā. Viņā ritējušas krievu, latviešu un vācu asinis. No tēlnieces radošā mantojuma saglabājies tikai kāds ducis darbu.

Māksliniece veidojusi nelielus aktus ģipsī kubisma stilistikā, kurus vēlāk atlējusi bronzā. Izstādē redzamais ģeometriskās formas darbs apliecina viņas spēju panākt lielu dabiskumu. Līdzās figurāliem darbiem Kobro strādājusi arī pie abstraktām kompozīcijām konstruktīvisma un supremātisma garā.

“Par mākslinieci un viņas sakariem ar Latviju es neko daudz nevarēšu pateikt, jo nezināju. Tikai šīs izstādes iekārtošanas laikā uzzinu, ka viņa cieši saistīta ar Latviju. Protams, es zināju, ka viņas tēvs dzimis un dzīvojis kaut kur uz Austrumiem, bet es nezināju, ka viņš bijis baltvācietis,” skaidro izstādes kuratore Eulalija Domanovska. “Pašas Katažinas Kobro biogrāfija ir interesanta. Viņa strādāja par medmāsu Maskavā Pirmā pasaules kara laikā. Un tur satika savu nākamo vīru Vladislavu Stšemiņski, kurš piedalījās karā un bija ļoti smagi ievainots. Ievainojums bija smags un viņš palika invalīds uz visu mūžu. Viņš bija mākslinieks. Un viņi abi kļuva par pazīstamu pasaules mēroga mākslinieku pāri. Katažina daudz ko mācījās no sava vīra. Viņa studēja Maskavā, pēc tam kādu laiku dzīvoja Vitebskā, tur satika Marku Šagālu un Kazimiru Maļeviču. Katažinas vīrs savas daiļrades sākumā bija strādāja kopā ar krievu konstruktīvistiem. Arī dzīvojot Polijā, viņi uzturēja ciešus kontaktus ar krievu konstruktīvistiem, sadarbojās un popularizēja konstruktīvismu Polijā. Vienlaikus viņi sastapa poļu mākslinieku Henriku Staževski, kurš strādāja Rietumos. Un šie trīs mākslinieki kļuva par poļu konstruktīvisma veidotājiem.”

Eulalija Domanovska atklāj, ka viņas vadītā Polijas Tēlniecības centra Oroņsko kolekcijā nav Katažinas Kobro konstruktīvisma perioda darbu. Tie darbi glabājas Lodzas mākslas muzejā, kas ir pirmais laikmetīgās mākslas muzejs Polijā.

Polijas tēlniecības izstādē skatāms arī tēlnieces Tatjanas Čekaļskas un fotogrāfa un izstāžu kuratora Lešeka Goļeca darbs „Homo Anobium” - kukaiņu saēsts cilvēks. Šim darbam ir saistība ar skulptūru „Svētais Francisks”, tā ir ļoti nozīmīga, tapusi 1680. gadā.

“Šis kukainis iezīmē skulptūrai tādu struktūru, kādu cilvēks nespēj radīt. 1985. gadā mākslinieki, skulptūras konservatori, konservēja un strādāja ar Svētā Franciska galvu, un tas bija moments, kad pēdējai kukainis izlidoja no skulptūras galvas. Un mēs, Tatjana Čekaļska un Lešeks Goļecs, esam kā šo kukaiņu kuratori,” norāda Ļešeks Goļecs.

“Ikdienā mūsu daiļrade ir saistīta ar mūsu iekšējo pasauli – mēs esam vegāni. Gan mūsu skulptūrās, gan darbos, kad strādājam kā kuratori, visur sastapsit mūsu filozofiju. Mēs pārtikā nelietojam neko, kas saistīts ar dzīvniekiem, ar dzīvo, un tāpat strādājam arī mākslā.”

Izstādes, kas veltīta Polijas tēlniecības 100 gadiem, kuratore Eulalija Domanovska Kultūras Rondo sniedz priekšstatu par izstādes darbiem, vispirms atklājot, kāpēc poļu tēlniecības izstāde tik bagāta ar figurālo tēlniecību

“Polijas tēlniecības centrs izveidojās 1981. gadā, tajā laikā nebija abstraktās mākslas, tāpēc centra vadītājs nolēma izveidot figurālo pamatkolekciju,” stāsta Eulalija Domanovska. “Taču mums ir arī citi darbi, arī ekspresīvi, kāds, piemēram, ir Hašara darbs, kurā izmantoti jau gatavi materiāli vai Miroslava Balkas figūra. Mēs šajā izstādē daudz izmantojam tādas skulptūras starp pasaulēm – starp cilvēku un dzīvnieku pasauli, piemēram, Magdalēnas Abakanovičas „Mutanti”.”

“Mums šajā izstādē ir arī portreti un pašportreti. Slavens mākslinieks Pāvels Althamers, viņš apmeklēja plenēru tēlniecības centrā Oroņsko un, izmantojot mūsu keramikas darbnīcu un tās materiālus, radīja savu pašportretu no keramikas,” turpina Eulalija Domanovska. “Pie mums notiek arī tēlniecības triennāle, un mēs no šīs triennāles dalībniekiem iepērkam kolekcijā darbus, ko uzskatām par nozīmīgiem. Šeit var redzēt arī tādu hiperreālistisku darbu kā „Diāna”, meitene, kura mīl dabu. Viens no šīs skulptūras elementiem ir tāds kiča elements kā Bembijs.”

Polijas Tēlniecības centra Oroņsko kolekcijā ir ar latviešu tēlniek Ojāra Breģa darbs, savukārt Kirils Panteļejevs tur veidojis vides objektu 90. gadu beigās.

Ar poļu māksliniekiem palīdz sazināties Polijas vēstniecības Latvijā kultūras eksperte Kristina Barkovska.