Franču rakstnieka Prospēra Merimē novele „Karmena” izstāstīta mūsdienīgiem vārdiem, tā savu iestudējumu Dailes teātrī piesaka lietuviešu režisors Rolands Atkočūns. Viņš ik pa laikam ierodas Latvijā, lai iestudētu kādu par literatūras klasiku atzītu darbu. 26. maijā Dailes teātra Lielajā zālē notika „Karmenas” pirmizrāde. Teātra versijā tās apakšvirsraksts ir „Andalūzijas sapņi 2 cēlienos pēc Prospēra Merimē darba motīviem”. Šis ir Rolanda Atkočūna astotais iestudējums Dailes teātrī.

“Gan režisoriem, gan komponistiem ir sava attieksme pret „Karmenu”. Mums bija vēlēšanās attālināties no Bizē, jo Bizē „Karmena” jau ir tik ļoti zināms darbs. Galu galā tā ir pasaulē visbiežāk iestudētā opera. Tāds iekšējs noskaņojums, nevis lai tīšām aizbēgtu no Bizē, turklāt laiks ir cits, jau 2017. gads,” par savu iestudējumu stāsta režisors Rolands Atkočūns.

Rolands Atkočūns ir veidojis savu skatuves versiju, radījis savu tekstu šim iestudējumam, kuram pamatā Prospēra Merimē 1845. gadā rakstītā novele.

“Autors ir Merimē. Un tas ir viņa stāsts, nedrīkst to piesavināties. Vienkārši to izstāstītām citiem, mūsdienīgiem vārdiem, atklāj režisors. “Es jau iepriekš zināju, kas spēlēs.

Zināju, ka būs Ilze Ķuzule, Arturs Skrastiņš, ka spēlēs Kristīne Nevarauska. Es zināju par viņiem visiem un rakstīju tieši viņiem, arī matadoriem. Es neskaitu, cik vārdu palicis no Merimē, iespējams, tikai personāžu vārdi. Un arī tad Merimē novelē jau nav ne Cunigas, ne Fraskitas - šie ir operas tēli. Un arī izrādes fināls būs pavisam cits."

“Kad pasaki vārdu ‘Karmena’, daudziem vai gandrīz visiem jau rodas savs tēls, kas radies no operām un no kinofilmām, es meklēju citu Karmenu. Vajag tikai mazliet, lai mākslinieciskā patiesība atšķirtos no dzīves patiesības. Tas, ko saucam par reālismu, un vēl ir kaut kas virs šīs realitātes, to dēvē par sirreālismu," skaidro Rolands Atkočūns.

Tur, kur valda korida, mīlestība un nāve ir cieši līdzās. Dzīve ir tik sakāpināta, ka brīžiem atgādina sapni. Totalizatora azarts, trubadūru poēzijas atbalsis cīņas arēnās, toreadora un vērša, sievietes un vīrieša divkauja. Cik iepriekš paredzami ir izrādes varoņu likteņi?

“Pastāv uzskats, ka katra liktenis ir iepriekš noteikts. Mēs ejam, darām, dzīvojam un kaut ko jau mainīt varam, taču būtību ne. Pastāv tāds fatālisms un iznākums jau zināms. Šajā iestudējumā vēl jo vairāk. Ja taurenis ielidojis kara bāzē, viņam tur nevar būt ilgs mūžs. Par to arī ir šis iestudējums,” atklāj režisors.

Rolands Atkočūns norāda, ka „Karmenu”, kādu radījis Dailes teātrim, citā teātrī neiestudētu, jo šis darbs ir radīts konkrētam teātrim un konkrētiem aktieriem. Citam teātrim tad būtu jāveido jauna versija.

“Kad pirms nedēļas uz skatuves uzmontēja dekorāciju, tad radās sajūta. Es biju iedomājies izmērā mazāku, bet Mārtiņš Vilkārsis sliecies par tādu. Tā ir pat labāka, nekā es spēju iztēloties, kā telpai jāizskatās. Neko jau nevar paredzēt, kā zvaigznes sastāsies. Tās vienmēr ir cilvēciskās šaubas, tas ir tik cilvēciski, jo tie, kas nešaubās, man ir netīkami cilvēki. Tā ir kaut kāda poza. Šaubas virza uz priekšu,” bilst Rolands Atkočūns.

Rolands Atkočūns ir bijis cieši saistīts ar Latviju, jo no 2005. līdz 2008. gadam viņš bija Liepājas teātra mākslinieciskais vadītājs. Tajā laikā tapa vairāki nozīmīgi iestudējumi, tai skaitā Antona Čehova „CV (Tēvocis Vaņa)” 2007. gadā, kas tika nominēta Spēlmaņu nakts balvai, arī Blaumaņa „Ugunī” tolaik jau ar jaunajiem Klaipēdas kursa aktieriem. Arī Dailes teātrī režisors iestudējis gan Blaumaņa komēdiju „Trīnes grēki”, Mihaila Bulgakova „Versaļas kods”, gan 2014. gadā „Bovarī kundze” un vēl citus iestudējumus.

“Man vieglāk šeit sarunāties, saprasties ar aktieriem. Domāšana, sapratne, šejienes aktieru skola man tuvāka, mazāk jāskaidro nekā savās mājās,” par sadarbību ar Latviju stāsta Rolands Atkočūns. “Pie mums Lietuvā vairāk dominē režisora teātris. Tagad gan ir tāds pārejas posms, kas laikam turpināsies ļoti ilgi, no režisora teātra uz aktieru teātri. Latvijā nav šo problēmu, ka režisoram vajag kaut ko izgudrot, izdomāt, dominēt.”

Šajā sezonā „Karmenu” Rolanda Atkočūna režijā vēl var noskatīties 1., 2., 6., 7. un 10. jūnijā.