Lietuviešu tautas pasaku "Gudrā meita" Alfona Sukovska tulkojumā 2000. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Juris Lejaskalns (1935-2006).

Reiz ķēniņš saviem pavalstniekiem uzdod āķīgu mīklu: kas ir vismīļākais, kas ir visātrākais un kas ir vistreknākais? 6000 zelta dālderu tam, kas to atminēs! Visi domā un gudro, bet atminējums kā nedodas, tā nedodas rokā.

Šo mīklu padzird kāda nabaga vīra gudrā meita. Viņa liek tēvam iet pie ķēniņa un teikt, ka vismīļākā ir veselība, visātrākā – doma, bet vistreknākā – zeme. Nabags arī aiziet un saka tā, kā meita ieteikusi. Ķēniņš nobrīnās vien par nabaga vīra gudrās meitas attapību, taču, no dabas būdams īsts skopulis, naudu vis negrib tik vienkārši atdot, tālab liek gudrajai meitai no  viena linu stiebra noaust simt pusbaķu audekla. Ja to paveikšot, tad naudu dabūšot, ja ne – tikšot sodīta.

Vecais vīrs raudādams sarunu atstāsta meitai. Meita smej vien: "Tēt, nebēdā – izvilksim no slotas dažus žagarus, salauzīsim tos un aiznesīsim ķēniņam, lai uztaisa stelles audekla aušanai!" Vīrs atkal aiziet pie ķēniņa un saka, kā meita likusi. Ķēniņš sašutis: stelles taču no tādiem nieka gabaliņiem uztaisīt nav iespējams! "Tāpat, ķēniņ, no viena linu stiebra nevar noaust tik daudz audekla," vīrs saka.

Tad ķēniņš nabadziņam iedod vārītas olas: lai šā gudrā meita no tām izperē cāļus, citādi tai plāni klāsies. Nabags saskumis pārvelkas mājās, bet meita šim atkal saka: "Neraizējies, tēti, viss būs labi!" Tad paņem miežu graudus, ieber krāsnī, sakaltē tos un saka: "Aiznes tos ķēniņam – lai izaudzē un samaļ putraimus cāļu barošanai!"

Nabags atkal pošas ceļā. Ķēniņš, meitas lūgumu padzirdējis, iesaucas: "Vai tad kaltēti mieži dīgst?!" "Nu, gluži tāpat kā no vārītām olām cāļus var izperēt," atbild vīrs.

Nu ķēniņam prātā pēdējais uzdevums: lai meita pie viņa ierodoties ne braukšus, ne jāšus, ne kājām; tā, lai nav ne apģērbta, ne plika; un lai atnes ne to, kas viņai ir, ne arī to, kā viņai nav... Gudrā meita noķer zaķi un balodi, ietinas tīklā, uzsēžas uz āža un aizkleberē pie ķēniņa. Tas, meitu ieraudzīdams, uzrīda tai suņus, taču meita palaiž zaķi, un vaukšķētāji aiztriecas tam pakaļ. Tikām pati, tīklā ietinusies, uz āža ierodas pie ķēniņa un dod tam balodi, kas aizspurdz debesīs...

Nu ķēniņam vairs nav kur sprukt: jāatdod vien meitai solītie dālderi...