Vitauta Ļūdēna dzejpasaku "Mārīte un vējš" 1981. gada 28. augustā Latvijas Radio studijā ieskaņojusi aktrise Vera Singajevska (1923-2014).

Kad Grāvmalas pilsētā, Gundegu ielas namā, darinātā no lapām, Mārīšu ģimenē nāk pasaulē Mārīte, viņas tēvs sit šūpuli sausā smilgā, bet māmiņa mīļi mazo meitiņu izšūpo. Kaimiņu kaimiņi sanāk ciemos, un dāvanas atnes itin visi - tostarp ods, sienāzis un arī tauriņš. Visi, visi svin Mārītes piedzimšanu!

Te, kad svinības beigušās un Mārīte apsveicēju nogurusi saldi čuč, kāds klusi sakustina Mārītes šūpuli. Ai, kā viņa nobīstas, taču izrādās, ka šūpinātājs ir vējš, kas prot gan pa pļavu skraidīt, gan augstu un tālu lidot. Un vārdu viņam ir veseli četri - Ziemeļvējš, Dienvidvējš, Austrumvējš un Rietumvējš... Dāvanas gan viņam neesot, bet, ja Mārīte vēlas, tūdaļ varot doties apceļot pasauli! Līdzi ņemdama kaimiņu oda dāvāto stabuli, sienāža vijoli un taureņa ziedu, Mārīte uzmetas vējam uz pleca un gatava doties ceļā!

Visupirms viņi nolaižas krāsainā pļavmalā, kur atpūšas bites, čakli strādā kameņu skroderi, bet sienāžu orķestris sniedz daiļu koncertu. Taču, pamanot Mārīti, diriģents sajauc takti! Lai kliedētu neveiklo mirkli, Mārītei lieti noder sienāža dāvātā vijole. Tiek nospēlēts par Rudzupuķu valsis!

Pēc brītiņa Mārīte un vējš dodas tālāk. Debesīs lido putnu putni, bet atpūtai šoreiz tiek izvēlēta mežmala: abi nolaižas odu vasaras ballei pašā vidū! Odu tūkstoši ielenc Mārīti un brīnās, ka vai snuķi divtik gari paliek! Ko Mārīte? Žigli sāk spēlēt kaimiņu oda dāvāto stabuli, un visi odi kļūst viņai vislabākie draugi.

Taču arī še nav laika ilgi palikt - jāsteidzas tālāk. Abi ar vēju pārlido jūru, pārlido kalnus, un nolaižas vīnogu dārzā, akurāt tauriņu-mākslinieku gleznām virsū! Taureņu valodu nemācēdama, Mārīte tiem pretī pastiepj kaimiņu tauriņa dāvāto ziedu. Taureņi vairs nav jāpārliecina: ziedu draugi ir arī viņu draugi!

Viss jau būtu labi, bet jaukajai kompānijai tuvojas... tītars, sasaukdams savas draudzenes - lai gatavojas maltītei! Aijaijai... Taču te - kur bijis, kur ne, pienāk mazs puisēns, kurš aizdzen tītarus, pirksta galā saudzīgi paceļ Mārīti un uzliek vējam tieši uz pleca. Līdz ar puišeļa mīļajiem vēlējumiem paceļas Mārīte augstu jo augstu...

Apceļojusi pasauli, Mārīte nu guļ savā smilgu šūpulī, saldi sapņodama...