Svētrīts. Studijā mācītājs Ivars Jēkabsons.

Lasījums no Lūkas evaņģēlija 18. nodaļas:

Ņēmis pie sevis tos divpadsmit, Jēzus tiem sacīja: "Redziet, mēs noejam uz Jeruzalemi, lai piepildītos viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu. Viņu nodos pagānu rokās, apsmies, nonievās un apspļaudīs, šaudīs ar pātagām un nonāvēs, bet trešajā dienā Viņš celsies augšām."

Viņi no tā neko nesaprata; tumšs bija viņiem šis vārds, un tie to nevarēja saprast. Kad Viņš tuvojās Jērikai, kāds akls tur sēdēja ceļmalā un ubagoja. Dzirdēdams ļaužu barus garām ejam, viņš sāka taujāt, kas tur esot. Tad viņam pateica, ka Jēzus Nacarietis ejot garām. Tad viņš sauca: "Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!"

Tie, kas priekšā gāja, viņu apsauca, lai tas ciešot klusu. Bet viņš vēl stiprāk kliedza: "Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!" Jēzus apstājās un lika to atvest pie Sevis. Kad tas bija pienācis klāt, Viņš tam jautāja: "Ko tu gribi, lai Es tev daru?" Viņš atbildēja: "Kungs, ka es varu redzēt."

Jēzus viņam sacīja: "Esi redzīgs, tava ticība ir tevi izdziedinājusi." Un tūliņ viņš kļuva redzīgs un gāja viņiem līdzi, Dievu slavēdams. Un visi ļaudis, kas to redzēja, godināja Dievu.