Svētrīts. Studijā mācītājs Juris Rubenis.

Lasījums no Mateja evaņģēlijs 2. nodaļas

1 Kad Jēzus bija piedzimis Betlēmē, Jūdas ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzalemi un sacīja:

2 "Kur ir jaunpiedzimušais Jūdu ķēniņš? Jo mēs Viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām Viņu pielūgt."

3 Kad ķēniņš Hērods to dzirdēja, tad viņš izbijās un visa Jeruzaleme līdz ar viņu.

4 Un, saaicinājis visus tautas augstos priesterus un rakstu mācītājus, viņš izzināja no tiem, kur Kristum būs piedzimt.

5 Un tie viņam sacīja: "Betlēmē, Jūdas zemē; jo tā raksta pravietis:

6 un tu, Betlēme, Jūdas zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas cilts kungiem; jo no tevis nāks Valdnieks, kas ganīs Manu Israēla tautu."

7 Tad Hērods paslepen saaicināja gudros, sīki izjautāja tiem par zvaigznes atspīdēšanas laiku.

8 Un viņš tos sūtīja uz Betlēmi un sacīja: "Eita un ievāciet rūpīgi ziņas par to bērnu, un, kad jūs Viņu atradīsit, tad paziņojiet to man, ka arī es aizeju un Viņu pielūdzu."

9 To no ķēniņa dzirdējuši, tie aizgāja. Un redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns. 

10 Un, zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku.

11 Un, namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, Viņa māti, un tie nometās ceļos un Viņu pielūdza. Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja Viņam zeltu, vīraku un mirres.

12 Un sapnī saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties, tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi.

Mūsu priekšā ir pazīstamais notikums, kas vēsta par garo ceļu uz patieso Gudrību.

Zvaigznes dienu kopš senatnes mēdz saukt par Epifānijas dienu. Šo vārdu pazīstamus lielai cilvēku daļai darīja Imants Ziedonis savās „Epifanijās”. Tas ir ļoti ietilpīgs vārds. Daudziem būs interesanti uzzināt, ka šis vārds dzima kādā senā Ziedoņa sarunā ar mācītāju Jāzepu Urdzi tālajos septiņdesmitajos gados.

Vārds “epifānija” vēsta par Dievišķā parādīšanos, atspīdēšanu, tas norāda uz atklāsmes procesu. Evaņģēlijs vēsta, ka Dievišķais kā zvaigzne atspīd austrumu gudrajiem, vedot tos tālajā ceļā.

Šis evaņģēlija notikums norāda uz katra cilvēka dzīves ceļu un tā iespējām. Mēs arī varam kļūt par šiem gudrajiem, kas nāk no tālienes. Vispirms mēs esam gudrie ar mazo burtu - kā cilvēki, kas paši mēģinām dzīves gudrību iegūt, garantēt un sasniegt. Un nav tā, ka šī mazā ierobežotā cilvēciskā gudrība mūs nevarētu aizvest samērā tālu, taču pēdējais solis ir drosme no tās atsacīties, to aizliegt lielākas Gudrības dēļ.

Dieva atklāsme – Epifānija grib notikt arī pie mums. Dievišķais grib atspīdēt, atmirdzēt, uzspīdēt arī mūsos. Taču Dievišķais allaž ir dāvana, ko mēs nevaram sev iedot, bet kas atspīd tā cilvēka dzīvē, kurš as gatavs visu tās dēļ atdot.