Šodien raidījumā Zināmais nezināmajā ielūkojamies vēsturē - precīzāk, vēršam skatu uz 1918. gadu - ja citās valstīs tas vairāk atmiņā palicis kā laiks, kad beidzās Pirmais pasaules karš, Latvijas vēsturē, protams, tas bija lielais pagrieziena punkts, kad tiek dibināta Tautas padome un proklamēta Latvijas valsts. Latvijas kā neatkarīgas valsts pirmie mēneši nebija iedomājami bez divām institūcijām – Tautas padomes un Pagaidu valdības. Tautas Padome pastāvēja pusotru gadu un tās darbība nebija vienkārša - tolaik valdīja gan politiskā nevienprātība, gan arī apkārt notiekošie nemierīgie procesi, protams, ietekmēja Tautas padomes darbību.  Kādi notikumi un diskusijas virmoja tolaik partiju starpā Tautas padomē, un kāda tad bija Latvijas valsts savos pirmajos mēnešos, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta vēsturnieks Baltijas Starptautiskās akadēmijas lektors Edgars Engīzers.

Dienu pirms Latvijas valsts proklamēšanas, 1918. gada 17. novembrī, Rīgas Latviešu amatnieku biedrības krājaizdevu kases telpās Suvorova (tagad K. Barona) ielā 3 uz kopīgu sanāksmi sanāca deviņu nacionālo organizāciju pārstāvji. Šajā apspriedē dibināja Latvijas Tautas padomi – Latvijas Republikas pirmo likumdevēju. Dibināšanas sēdē vienbalsīgi pieņēma padomes politisko platformu un ievēlēja amatpersonas.

Pēc Zemnieku savienības rosinājuma par Latvijas Tautas padomes priekšsēdētāju ievēlēja Jelgavas advokātu, pazīstamo latviešu sabiedrisko un politisko darbinieku Jāni Čaksti. Par LTP priekšsēdētāja biedriem ievēlēja juristu Gustavu Zemgalu no Radikāldemokrātiskās partijas un publicistu Marģeru Skujenieku no sociāldemokrātiem. Šajā pašā reizē arī izraudzījās nākamās valdības Ministru prezidentu. 

Ikdiena Latvijā tūlīt pēc Pirmā pasaules kara

Lai arī 1918. gada 11. novembrī beidzās Pirmais pasaules karš un 18. novembrī Rīgā proklamēja Latvijas Republiku, tomēr jaunajai valstij attīstīties kavēja gan kara sekas, gan pēc Latvijas proklamēšanas sekojošās divus gadus ilgās atbrīvošanas cīņas iesākumā ar vācu okupācijas karaspēku un vēlāk ar Krievijas Sarkano armiju. Aktīvā karadarbība Pirmā pasaules kara laikā Latvijas teritorijā bija nodarījusi milzīgus zaudējumus latviešu tautai un līdz tam nepieredzētu postu zemei. Kara rezultātā iedzīvotāju skaits bija samazinājies teju uz pusi. Kāda bija dzīve Latvijā tūlīt pēc Pirmā pasaules kara, ko tolaik varēja nopirkt veikalos, kā tika apmācīti bērni un kāda bija situācija slimnīcās, stāsta Latvijas Kara muzeja starpkaru  vēstures nodaļas vadītāja  Barba Ekmane.

20. sākumā Eiropā plosās Spāņu gripa

1918. gadā, kamēr mēs tuvojāmies Latvijas dibināšanas brīdim un kopā ar pārējo Eiropu gaidījām Pirmā pasaules kara beigas, visā pasaulē plosījās nežēlīga gripa, kas uzņēma pandēmijas apmērus. Spāņu gripas dēļ dzīvību zaudēja gandrīz pieci procenti pasaules iedzīvotāju un ar to laikā no 1918. līdz 1920. gadam slimoja katrs trešais pasaules iedzīvotājs. Šo gripu dēvēja par Spāņu gripu un tā bija neparasta daudzējādā ziņā.

Vispirms jau, ar gripu ierasti slimo bērni, veci un novārguši cilvēki, taču šī gripa masveidā skāra jaunus un spēcīgus cilvēkus. Mūsdienu pētījumi, kuros sīkāk analizēti sasaluši gripas paraugi, apliecinājuši, ka jaunu un spēcīgu cilvēku imūnā sistēmā gripas vīrusa ietekmē darbojusies pārāk aktīvi, tādejādi radot tā saucamo citokīnu vētru - tas nozīmē, ka imūnsistēmas reakcija kļūst nekontrolēta un pārlieku daudzas imūnšūnas koncentrējas vienā reģionā.

Neviens nav īsti drošs, kā Spāņu gripa izplatījās - daļa pētnieku apgalvo, ka tā sākusies Ķīnā, citi - Amerikas Savienotajās Valstīs, taču pirmie upuri bija karavīri.

Spāņu gripas simptomi parādījās strauji un strauji arī progresēja. Vispirms pacienti sāka just vājumu, drudzi, spēcīgi klepot un ar klepu aplipināja apkārtējos. Vēlāk klepus pārauga smakšanā, līdz nereti iestājās nāve.  Spāņu gripa tiek uzskatīta par lielāku pandēmiju modernajos laikos, pārslogojot slimnīcas, kurās jau tobrīd trūka medicīnas personāla, kas vairāk bija piesaistīts darboties kara zonās.

Taču interesants ir arī stāsts par to, kā radies nosaukums - spāņu gripa. Kara laikā valstis, kuras skāra šī gripa, faktu par to ilgstoši noklusēja un vienīgā valsts, kas par to ziņoja, bija neitrālā Spānija. Kļūdaini tika uzskatīts, ka Spānijā sirgstošo ir visvairāk - atšķirībā no citām valstīm, Spānijas laikraksti netika cenzēti, ziņojot par saslimšanas gadījumiem jau agrīnajā epidēmijas stadijā.