Raidījums Zināmais nezināmajā šoreiz pievēršas baltu valodām.

Vispirms  sižets par prūšu valodu. Jaunprūšu valodu, kas skan ļoti lietuviski, cenšas "atdzīvināt" galvenokārt lietuviešu valodnieki. Senprūšu valoda ir izmirusi valoda, kas pieder pie indoeiropiešu valodu grupas baltu zara, rietumbaltu valodas atzara. Vai tai ir līdzība ar latviešu valodu, kā šī valoda skanēja un kā tā laika gaitā izzuda, stāsta LU  humanitāro zinātņu fakultātes, Ģermānistikas nodaļas vadītāja, filoloģijas doktore Dzintra Lele-Rozentāle.

To, ka baltu valdoas ir senas un nu jau vairs tikai divas pasaulē, zina katrs latvietis. Bet cik daudz zinām par savas valodas vēsturi un to, kā tā veidojusies? Studijā kopā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas Baltu valodniecības katedras  profesoru Pēteri Vanagu un LU Latviešu valodas institūta Zinātniskās padomes priekšsēdētāju, filoloģijas doktori Annu Stafecku saruna par baltu valodu vēsturi.

Uzvārdu veidošanas tradīcijas latviešu valodā

Interesanti pavērot, kas tematiski visbiežāk dominē dažādu tautību uzvārdos. Ungāri, piemēram, vairumā gadījumu uzvārdus piešķīruši, vadoties pēc cilvēku nodarvošanās, latviešu valodā, šķiet, dominējis cilvēka raksturs un ārējais izskats.

Uzvārdu, kas sākotnēji raksturojuši cilvēka ārējo izskatu, latviešu valodā ir piecreiz vairāk, nekā uzvārdu, kuru rašanās pamatā ir kāda rakstura īpašība. Pētnieki secinājuši, ka cilvēka rakstura, psihisko īpatnību, ieradumu motivētus uzvārdus var iedalīt pozitīvās un negatīvās nozīmes uzvārdos.

Personas negatīvās rakstura īpašības vai sliktus ieradumus var saskatīt daudzos uzvārdos, kas doti laikā no 15. līdz 17. gadsimtam – piemēram, Burbole (kas nozīmē tukša lielība), Karstegalve, Skope, Slincke un Appinbraell (kas nozīmē apiņu brālis). Vēl par iedzeršanas kāri liecina uzvārds Zele­kassche (proti, „kas mīl iedzert ceļa kāju”). Vairāki no šiem uzvārdiem mūsdienās vairs nav sastopami, taču tie joprojām ir konstatēti kā iesaukas. Arī 19. gadsimta dokumenti liecina par cilvēka rak­stura motivētu uzvārdu izplatību (piemēram, Ērģemes draudzes dažu uzvārdu pamatā ir nosaukumi, kas apzīmē cilvēka morālās un garīgās vērtības: piemēram, Gudriht un Warron, kas mūsdienās transformējušies par Gudrīti un Varoni).

Salīdzinot latviešu valodas antroponīmisko sistēmu ar lietuviešu, igauņu, somu, poļu, krievu, vācu uzvārdu etimoloģisko seman­tiku, konstatēts, ka visās šajās valodās ir tādas pozitīvas nozīmes uzvārdi kā ‘kluss’, ‘gudrs’, ‘stiprs’, ‘raits’, ‘silts’, ‘skaidrs’, ‘salds’, ‘svēts’ un citi.

Taču izskatās, ka agrākos laikos cilvēkiem gana labi paticis ieriebt kādam, darinot uzvārdus, balstoties uz ne tiem patīkamākajiem apzīmējumiem. Cilvēka rakstura negatīvās īpašības uzvārdos parādās ievērojami biežāk nekā pozitīvās: daudzās valodās  ir uzvārdi ar sākotnējo nozīmi ‘ass’, ‘bailīgs’, ‘bargs’, ‘gauss’, ‘kārs’, ‘rupjš’ un ‘skops’. Nereti šie uzvārdi ir darināti no sarunvalodas vārdiem vai apvidvārdiem, piemēram: Grēve, Grēvis un Grēviņš, ietver vārdu grabaža; celms un lempis nozīmes. Briģis uzvārdā liecina, ka sākotnējā ideja bijusi raksturot ēdelīgu cilvēku, Krāps liecina par uzbāzīgumu un nekaunību, savukārt tādi senie uzvārdi kā Bailītis, Bargais, Draiska, Vārgulis, Lempis, Švakais – komentārus neprasa.

Valodnieku pētījumi liecina, ka latviešu valodā gan pozitīvi, gan negatīvi var uztvert uzvārdus, kas darināti no darbības vārdiem un arī īpašības vārdiem, piemēram, Ātrais, Straujiņš, Strauja, Straujums un citi. Bet jebkurā gadījumā, pētnieki secinājuši, ka pasaulē kopumā daudzi personvārdi ir radušies no iesaukām jeb palamām un šāda tipa personvārdos tiek izcelta cilvēka kritizējama uzvedība un rakstura īpatnības. Itin bieži šādi personvārdi darināti humora, ironijas un zobgalības dēļ.