Ziemā, kad izteikti izjūtam gaismas trūkumu, neaizvietojams ir mākslīgais apgaismojums. Bet kā dažādi mākslīgā apgaismojuma veidi ietekmē mūsu redzi un fizioloģiskos procesus? Kā mūs ietekmē gaismas klātbūtne brīžos, kad tai īsti nebūtu jābūt mūsu tuvumā? Kāpēc gulēt pie ieslēgta televizora vai datora monitora nav veselīgi un kā tas ietekmē mūsu atpūtu un miegu, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro fizikas doktors Latvijas Universitātes docents Sergejs Fomins.

Neredzamības apmetnis pavisam drīz varētu būt realitāte

Katrs Harija Potera grāmatu un filmu fans zina, kas ir neredzamības apmetnis. Tas ir mazliet paplucis pēc skata, bet tas nēsātāju padara neredzamu apkārtējo acīm. Tiesa, tikai tad, ja nēsātājs ir burvis vai ragana, uz mums, vientiešiem, tas nemaz nestrādātu. Burvju un raganu pasaulē to veido no maģiskas radības Demidžūsa spalvas. Harija Potera grāmatu pasaulē ir bijušas daudz iespējas, kā padarīt sevi neredzamu, tomēr reālajā dzīvē nestrādā burvestības, un Demidžūsa spalvas nav atrodamas, bet zinātnieki strādā pie tā, lai mēs varētu kļūt citu acīm neredzami. Neredzamības apmetnis, iespējams, pavisam drīz būs realitāte. Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes profesors Andris Ozols.

"Neredzamības apmetnim ir vairākas jēgas. Tā ir kārtiņa, kas ir izgatavota no metamateriāla, mākslīgi radīta materiāla ar īpašībām, kas nav dabiskiem materiāliem," skaidro Andris Ozols.

Pagaidām neredzamības apmetni vēl nav izdevies radīt, vienīgi ASV Kalifornijas universitātes pētniekiem izdevies izstrādāt mikroskopisku trīsdimensionālu objektu, kas bija neredzams. Kalifornijas universitātes zinātnieku atklājumu sauc arī par “ādas apmetni”, jo tas spēj piekļauties virsmai un kļūst par tā nēsātāja otro ādu. Tas ir veidots no zelta nanoantenām un spoguļiem. Pagaidām gan tikai mikroskopiskā līmenī.

Neredzamības apmetņi visnoderīgākie būtu tieši cilvēkiem un liela daļa šo tehnoloģiju varētu tikt izmantotas militārām vajadzībām. Paralēli neredzamības apmetņiem un objektiem, tiek izstrādāti arī citi projekti, kas ļautu paslēpties ne tikai cilvēkiem un lietām, bet arī skaņai un informācijai. 

Li-Fi - bezvadu tehnoloģija, kas ātri pārnes datus, izmantojot redzamās gaismas komunikācijas

Ļoti iespējams, ka tuvākajā laikā tiksim pie jaunvārda gaismas tehnoloģijā - līdzās bezvadu tehnoloģijas Wi-Fi apzīmējumam, būs jauns termins Li-Fi. Tā ir bezvadu tehnoloģija, kas ātri pārnes datus, izmantojot redzamās gaismas komunikācijas. Zinātnieki šo ierīci ir izmēģinājuši reālās dzīves apstākļos industriālā vidē un birojos tepat mūsu kaimiņos Tallinā un ieguvuši pārsteidzošos rezultātus - dati nogādāti ar ātrumu 1 gigabaits sekundē, kas ir simt reizes ātrāk nekā vidējais Wi-Fi ātrums šobrīd pasaulē. Li-Fi pamatā ir VLC jeb Redzamās gaismas komunikācijas tehnoloģija, kura izmanto gaismu 400-800 terahercos.

Metode darbojas līdzīgi kā Morzas kods. Morzas koda pamatā tiek ieslēgts un izslēgts konkrēts avots, kas novada slepenu ziņojumu - šajā gadījumā avots ir LED spuldze un tā tiks ieslēgta un izslēgta, lai rakstītu un pārsūtītu bināro kodu. Protams, tas notiks tik ātri, ka cilvēka acs nekad nemanīs gaismas zibšņus. Šāda tehnoloģija padarīs internetu ne tikai ātrāku, bet arī drošāku.

Deivida Bovija neparstās acis

Ir kādas acis, kuras pagājušajā nedēļā bija visos ziņu virsrakstos, diemžēl ar skumju vēsti. Deivids Bovijs bija ne tikai leģendāra personība mūzikā un drosmīgas tēls modes pasaulē, - neparasti bija ne tikai viņa skatuves tērpi, bet arīdzan - viņa acis, kura katra bija savā krāsā. Tā vismaz mums šķiet. Kāpēc tā?

Pilnīga hetero-hromija jeb parādība, kad viena acs varavīksne ir pilnīgi citā krāsā nekā otra, piemēram, brūna un zila, cilvēkiem ir reti sastopama. Taču hetero-hromija nebija diagnoze Bovija acīm. Viņa acu stāvoklis izveidojās pateicoties aniso-korijai - tai raksturīgs atšķirīgs zīlīšu lielums. Bovija gadījumā, viņa kreisās acs zīlīte bija konstanti paplašināta. Tas var radīt ilūziju, ka acīm ir atšķirīgas krāsas, jo paplašinātā zīlīte padarīja aci vizuāli tumšāku, nekā otra - viņa gaiši zilā acs. Dažkārt viņa kreisā acs izskatījās arī sarkana. Tas notiek brīžos, kad uz acs varavīksni atspīd gaisma no tīklenes iekšpuses un tur esošajiem asinsvadiem.

Kā Deivids Bovijs ieguva šo neparasto acu īpatnību? Ironiski, tas notika, kad viņam bija 15 gadi un viņš par kādas meitenes sirdi konkurentiem pretī stājies ar dūrēm. Par laimi, spēcīgais sitiens redzi netraumēja, taču kreisās acs zīlīte palika nekustīga. Deivida Bovija acis ir bijušas viņa īpašā rota visās mūziķa gaitās, īpaši māksliniekam, kuru aizrāva idejas par citplanētiešiem, neparasto, pārpasaulīgo un okulto, tāpēc šķietamā trauma kļuva par daļu no viņa identitātes un visnotaļ veiksmīga un iespaidīga skatuves tēla.