Ik pa laikam raidījumā Zināmais nezināmajā stāstām par apģērbu modi, tās vēsturi un to, kā mode spēj attēlot sava laika sabiedrību un tajā valdošās vērtības. Taču dažādu apģērbu mode nav noslēgts cikls, kas savu zvaigžņu stundu piedzīvo vien dažas desmitgades un pazūd uz neatgriešanos. To redzam arī apģērbu veikalu skatlogos, kad modes tendences, šķiet, atkārtojas. Mūsdienās aizvien biežāk tiek runāts par modes cikliskumu un to, ka aizvien jaunus apģērbu stilus radīt kļuvis aizvien grūtāk. Ne velti modes pasaulē vienā sezonā aktuāli ir septiņdesmitie gadi, citā - par labu tiek atzīta deviņdesmito gadu mode… Kāpēc laiku pa laikam modē ir elementi, kas savu zvaigžņu stundu piedzīvojuši jau pirms vairākām desmitgadēm? Kā veidojas modes cikliskums un cik tālu var sniegties apģērbu ražotāju un arī valkātāju iztēle? Kuras modes tendences ir paliekošas un kuras pazūd uz neatgriešanos, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta modes vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas Modes dizaina katedras docente Edīte Parute.

“Visas jaunās idejas modē ir saistītas ar neparastiem salikumiem, kā mēs kombinējam kopā dažādus elementus. Varbūt saliekam kopā ko tādu, kas vairākas desmitgades agrāk nav bijis iespējams, nedz arī iedomāties, ka kaut ko tādu var uzvilkt vienā komplektā,” vērtē Edīte Parute.

Pētniece Sandra Rosa: Apģērbu vajadzētu valkāt iespējami ilgi

Katru gadu tirgū ienāk 100 miljoni tonnu jaunu apģērbu. Tekstila industrijā ir viens no lielākajiem preču apgrozījumiem pasaulē un tam par labu liecina arī statistika. Piemēram, apģērba iegāde Zviedrijā ierindojas ceturtajā vietā siltumnīcefekta gāzu radīšanā uzreiz aiz transporta, mājsaimniecības un pārtikas ražošanas un patērēšanas.

Tektilrūpniecība ir viena no nozarēm, kas būtiski ietekmē vidi un klimatu, taču līdz šim tektiluzņēmumiem ir bijis grūti noteikt, kuras sarežģītajā ražošanas procesā izmantotās metodes rada vislielāko ietekmi uz vidi. Līdz ar to nav arī bijis pietiekoši daudz zināšanu par to, kā gudri mazināt šo ietekmi.

Zviedrijā, Čalmeras Tehnoloģiju universitātes pētniece Sandra Rosa (Sandra Roos) piecu gadu ilgā periodā pētīja trīsdesmit dažādus tekstilražošanas procesus un ieguva kopējo izpratni par to, kas notiek ar apģērbu tā dzīves ciklā. Viņa izpētīja arī ražošanas posmos izmantotās ķīmiskās vielas un to toksiskumu - tā ir joma, kurā līdz šim bija milzīgs zināšanu trūkums. Vēl pētījumā aplūkotas dažādas tekstilšķiedru ražošanas tehnikas, sākot ar pilnīgi sintētisku šķiedru iegūšanu no plastmasas un beidzot ar kokvilnas audzēšanu. Pētniece atklāja, ka tradicionālā kokvilnas ražošana rada īpaši smagu nastu apkārtējai videi, jo tās audzēšanā tiek izmantots liels apjoms insekticīdu, ko izsmidzina tieši uz augsnes. Taču pārsteidzošākais šajā pētījumā ir nevis atklājumi par tekstila šķiedras ieguves avotiem, bet gan to apstrādi - proti, vai audums tiek vērpts, austs, adīts un visvairāk, protams, balināts. Pētniece norāda, ka ķīmiskās vielas, kas izmantotas šajos procesos, ir tikpat kaitīgas, kā pesticīdi kokvilnas audzēšanā.

Tāpēc pētniece norāda, ka mums katram apģērbu vajadzētu valkāt iespējami ilgi, nevis nemitīgi iegādāties jaunu. Statistika šajā ziņā nav iepriecinoša, attīstītajās valstīs tikai ļoti mazs procents apģērbu tiek valkāti 100 un 200 reizes to potenciālajā dzīves ciklā. Piemēram, Zviedrijā vidēji gadā viens pircējs iegādājas 50 jaunus apģērba gabalus. Līdzīga situācija ir arī citviet Eiropā un Amerikas Savienotajās valstīs