Raidījums Zināmais nezināmajā pēta zivis. Vispirms Zanes Lāces sižets par elektriskajām zivīm, tātad tādām, kas var un spēj ģenerēt un uztvert elektriskos laukus. Aptuveni 300 līdz 400 voltu elektriskās enerģijas spēj saražot elektriskie zuši, torpēdrajas un Nīlas ūdeņos dzīvojošie elektriskie sami. Par tā sauktajām elektriskajām zivīm stāsta akvāriju zivju  speciālists Raivo Skrastiņš.

Savukārt studijā kopā ar Vides risinājumu institūta vadošo pētnieku Matīsu Žagaru saruna par šovasar veiktajiem Burtnieka ezera zivju sastāva pētījumiem kopā ar kolēģiem no Čehijas Zinātņu akadēmijas.

Vēl arī stāsts par ūdenī dzīvojošo radījumu – nēģi. Nēģa ķermeņa uzbūvi, viticamāk, ir pētījis ikviens, kam garšo nēģu maizītes. Mugurkaula vietā nēģim ir skrimšļa veidojums – mugurstiegra, taču atšķirībā no zivīm, nēģiem nav ne mugurkaula, ne peldpūšļa, ne žokļu. Toties nēģim galvas priekšgalā ir piltuvveida piesūceknis, kura dibenā atrodas apaļa mute, kurā izaugušas ragvielas plātnītes ar zobveida izciļņiem. Uz mūsu planētas nēģi parādījās jau akmeņogļu laikmetā, tas ir aptuveni pirms trīssimt miljoniem gadu.

Latvijas teritorijā sastopami trīs sugu nēģi – strauta, jūras un upju nēģi. Tie, kas visbiežāk sastopami veikalos, ir 30 – 40 garie upes nēģi. Visi pieaugušie upes nēģi dzīvo jūrā, barojas uzbrūkot nelielām zivīm, galvenokārt brētliņām, reņģēm un salakām, jo īpaši lēni peldošām, novārgušām. Nomedījis zivi, nēģis tai piesūcas ar piltuvveidīgo piesūcekni, ar ragvielas plātnītēm pārvīlē upura ādu un ievada brūcē īpašu dziedzeru, kas pēc uzbūves zināmā mērā līdzinās čūsku indes dziedzeriem, izdalītu vielu. Šī viela neļauj sarecēt laupījuma asinīm, tādējādi atvieglojot uzbrucējam to iesūkšanu mutē. Nēģis ēd ne tikai upura asinis, bet apēd to pilnībā, bada laikos neatsakās arī no maitas.  Paēdis nēģis ikreiz nolaižas jūras dziļumā un ierokas smiltīs, līdz barība pilnīgi sagremota un jādodas medīt atkal. Pēc divu trīs gadu dzīves jūrā pienāk laiks doties uz nārsta vietām, un te nu sākas mums atpazīstamākā zināšanu sadaļa par nēģiem - upes nēģi nārsto saldūdenī – upēs, turklāt lielākoties tajās upēs, kurās aizritējusi viņu bērnība. Kā dzīvnieki atrod tieši savas upes, pagaidām vēl droši nav zināms. Viena no versijām: ar ožas palīdzību. Latvijā par nēģu karalisti sevi dēvē Carnikava, kurā visu sezonu – no 1. augusta līdz 1. februārim var degustēt Gaujā ķertos nēģus. Sezonas sākums un beigas skaidrojamas ar nēģu nārsta ciklu – daļa upes nēģu sāk iepeldēt upēs jau vasarā, bet visintensīvāk šis process noris rudenī, jo īpaši – oktobrī un novembrī; tas turpinās līdz ziemas vidum, lai ar pilnu sparu atkal atsāktos pavasarī. Uz vairošanās vietām dzīvnieki ceļo tumšās bezmēness naktīs. Nārsta ceļojuma laikā tie nebarojas, izmanto jūrā uzkrātās tauku rezerves, tāpēc nu jau vairs nevajadzīgās zobveida plātnītes dzīvnieku mutē un uz mēles zaudē asumu, un barības vads atrofējas. Cīnīdamies ar upes straumi un dažādiem dabiskiem un cilvēku radītiem šķēršļiem, nēģi pamazām novājē: kļūst vieglāki un – kas ir pats interesantākais – arī īsāki. Viņu ķermeņa virspuse top tumšāka – pelēcīgi zaļos toņus nomaina iezilgani brūnzaļa krāsa.

Upes nēģu nārsts noris pavasarī, visbiežāk maijā, kad ūdens sasilis vismaz līdz desmit grādiem. Katra upes nēģu mātīte iznērš ne mazāk kā 15 tūkstošus sīku ikriņu, kuri pielīp pie smilšu graudiņiem un oļiem. Aptuveni 10–15 dienas pēc ikriņu iznēršanas no tiem izšķiļas trīs četrus milimetrus gari iedzelteni kāpuriņi. Šie kāpuri, kurus tautā sauc par ņurņikiem, tik ļoti atšķiras no pieaugušajiem nēģiem, ka ilgu laiku cilvēki tos uzskatīja par patstāvīgu dzīvnieku sugu. Ņurņika jeb kāpura stadijā upes nēģi atrodas vismaz četrus gadus, un vairums no šiem kāpuriem kļūst par citu zivju barību vai iet bojā kādu citu apstākļu dēļ.

Jāteic, ka arī pieaugušajiem upes nēģiem šis "Kāzu" ceļojums, ligzdas būvēšana un ikru nēršana prasa maksimālu spēku atdevi, ka pēc nārsta viņi, nomocījušies un vārgi, nolien dažādās tumšās slēptuvēs, kur pāris nedēļu laikā sagaida nāvi... Tātad nēģi nārsto tikai reizi mūžā.