Vērīgāks pircējs ne vienu vien reizi uz dažādiem papīra, mēbeļu vai citiem no kokmateriāliem ražotiem izstrādājumiem ir pamanījis marķējumu FSC. Septembra pēdējā piektdienā ik gadu atzīmē tā saucamo “FSC Friday” jeb FSC piektdienu - dienu, kad pastiprinātu uzmanību veltām vienam no planētas būtiskākajām ekosistēmām un resursiem - mežiem. FSC - Forest Stewardship Council (Mežu uzraudzības padome) ir nevalstiska organizācija, kuras izveidotais sertifikāts apzīmē ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu un konkrētajam produktam kalpo par kvalitātes zīmi. FSC sertifikāts liecina, ka meža apsaimniekotājs pievērš pastiprinātu uzmanību dabas aizsardzībai un darba drošībai. Kas šis ir par sertifikātu, kādi ir šie sertifikāta kritēriji un vai patērējot produktus, kas radīt atbilstoši šim sertifikātam, mēs patiešām vēršam mežu apsaimniekošanu uz labu, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro FSC pārstāvis Latvijā Imants Krūze un Pasaules dabas fonda direktors Jānis Rozītis.

Prasīgie koki

Koki ir sarežģītāki un ļoti prasīgi, daži ir tik prasīgi, ka tiem ir pašiem savs apkalpojošais personāls, atklāj dendrologs Nacionālā botāniskā dārza direktors Andrejs Svilāns.

Vecākais zināmais koks atrodas Zviedrijā. Tā ir aptuveni 9500 gadus veca egle, kuru atklāja salīdzinoši nesen – 2008. gadā. Pēc skata ne pārāk varena, vien piecus metrus augsta. Pētnieki saka, ka tas, kas redzams virs zemes nav pārāk sens, bet sakņu sistēma veidojusies pēdējā ledus laikmeta beigās. Koku spēja pielāgoties apstākļiem un spēt turpināt savu sugu ir pārsteidzoša. Amerikā un Austrālijā ir pat koku sugas, kuras pielāgojušās mežu ugunsgrēkiem. Piemēram, Bengsa priedei Ziemeļamerikā čiekuri atveras tikai pēc meža ugunsgrēka un tad izdegušajā zemē izsējas sēkliņas un atkal sākas jauna dzīvība.

Kokam ir būstika apkārtējā vide. Katram kokam ir savas prasības - temperatūra, augsnes sastāvs un struktūra. Piemēram, viens no Latvijā izplatītākajiem kokiem - parastā egle - dod priekšroku mēreni auglīgām, kā arī minerālaugsnēm.  Bet ir arī tādi koki, kuru izmalcinātajai apetītei nepietiek ar augsnes piedāvāto.

Koki tirgojas ar oglekļa dioksīdu

Visiem zināms, ka augi izmanto gaisā esošo oglekļa dioksīdu fotosintēzes procesā. Tā rezultātā rodas cukurs, kuru koki izmanto celulozes, lignīna un citu vielu radīšanā un kas palīdz augam veidot stumbru. Taču izrādās - koki izmanto oglekli ne tikai sev, tie arī tirgojas ar saviem kaimiņiem. Bāzeles universitātes botāniķi atklājuši ievērojamu oglekļa dioksīda tirgošanu koku starpā, un kas pārsteidzoši - pat dažādu koku sugu starpā. Uz kā atklājies, šīs tirgošanās starpnieks ir augsnē esošās sēnes. Zinātniekiem ir izdevies pierādīt, ka cukurs augos tiek pārnests daudz tālāk nekā uzskatīja līdz šim. Kādā mežā netālu no Bāzeles pētnieki ierīkoja, ja tā var teikt, pamatīgu parauglaukumu. Liekot lietā ceļamkrānu un smalkas caurulītes, viņi egļu galotnēs pievadīja īpaši iezīmētu oglekļa dioksīdu, tādu, kuram salīdzinot ar ierasto gaisu ir izmainīt smagais oglekļa atoms. Darbs nebija vienkāršs, jo 120 gadus veco egļu galotnes slējās 40 metru augstumā. Šāda veida modifikācija kokiem neko nenodarīja, taču pētnieki tika pie iespējas ar spektrometra palīdzību sekot līdzi oglekļa gaitām, sākot no galotnes līdz pašām saknēm. Pārsteigums visus sagaidīja brīdī, kad iezīmētais ogleklis tika atrasts ne tikai pētāmā koka saknes, bet arī blakus esošajos, kas tiešā veidā šādu oglekli nebija saņēmuši.

Pētnieki uzskata, ka vienīgais veids, kā koki varēja saņemt blakus esošo kaimiņa oglekli, ir tā saucamās mikorizas sēnes. Tā ir īpaša sadarbības forma, kas pastāv starp sēnēm un auga saknēm. Par to nu zinātnieki ir pārliecināti, jo koki, ap kuru saknēm neauga šādas sēnes, ar iezīmēto oglekli nesaskārās. Šis atklājums ir kas negaidīts un pārsteidzis arī pašus speciālistus, liekot pārskatīt līdzšinējos priekšstatus par mikorizas sēņu nozīmi mežos. Kā atzīst pētījuma autori, šis nu ir tas gadījums, kad droši var apgalvot, ka mežs ir vairāk nekā tikai daudzu koku kopums - tajā valda ļoti sarežģīti un mums līdz galam neizprasti procesi.