Garša ir vesela pasaule un to pēta pat atsevišķa zinātnes nozare. Par garšu arī sarunas raidījumā Zināmais nezināmajā.

Vispirms Zanes Lāces sižets ar ārstes Guntas Sumeragas komentāru par to, kā vide un citi faktori maina mūsu garšas un smaržas izjūtas. Oža ir viens no pirmajiem maņu orgāniem, kas attīstījās gan cilvēkiem gan dzīvniekiem.  Ožas kanāli saistīti ar smadzeņu daļu, kas valda pār emocijām un tas izskaidro to, kāpēc mēs bieži smaržas tveram emocionāli: tās mums saistās ar patīkamām vai nepatīkamām izjūtām un atmiņām. Kā oža darbojas un mainās atkarībā no vides un apstākļiem, skaidro Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas ausu kakla deguna ārste Gunta Sumeraga.

Savukārt studijā kopā ar LU Bioloģijas fakultātes Cilvēka un dzīvnieku fizioloģijas katedras vadītāju, asociēto profesori Līgu Ozoliņu-Mollu sarunāsimies par garšas fenomenu un par jaunākajiem pētījumiem, kas analizē cilvēka garšas uztveres pasauli. Vai zinājāt, ka bez tādām pamat garšām kā rūgts, salds, skābs un sāļš, ir arī umami, ko daļa tulko vienkārši - gards. Kāpēc kaut kas mums garšo un kaut kas ne, kāpēc apelsīnu sulas garšu vairs nepazīstam, ja tā iekrāsota citā krāsā? Ir virkne eksperimentu, kas veikti, lai atbildētu uz jautājumiem, kā veidojas garšas izjūta.

Garšas fizioloģijas pirmie fiksējumi

Par garšas fizioloģiju savulaik jau sāka interesēties franču gardēdis Žans Antelms Brijā-Savarēns. Tālajā 1826. gadā savā grāmatā ar nosaukumu "Garšas fizioloģija jeb Meditācijas par transcendento gastronomiju: teorētisks un vēsturisks darbs laikmeta garā" viņš rakstīja par saviem novērojumiem dzīru laikā un secināja, ka smarža un garša veido kopīgu maņas virzienu. Muti viņš nosauca par ķīmisko darbnīcu, bet degunu – par kamīnu.

Žans Antelms Brijā-Savarēns pirmais fiksēja faktu, ka garša rodas ne tikai uz mēles, bet arī degunā. Kas tieši viņam lika domāt par degunu kā kamīnu un muti kā ķīmisko darbnīcu, var tikai minēt. Taču ir skaidrs, ka šo parādību – sagaršošanu ar degunu, mūsdienās pētnieki sauc par retro-nazālo ožu. Francijā bērni jau no mazotnes tiek mācīti izjust garšas nianses un pārliecināties, ka aizspiežot degunu, viņi vairs nespēj sagaršot un atšķirt ābolu no kolrābja.