Amerikas Savienotās Valstis kosmosa tehnoloģijās un astronomijā neapšaubāmi ir pasaules līdere un tas ir aizraujošs galamērķis ikvienam, kam kosmosa izpēte ir kaislība. Jo īpaši šogad, kad teju ikviena amerikāņa acis 21. augustā bija pavērstas debesīs, lai saskatītu pilnu Saules aptumsumu. Vērot Saules aptumsumu uz ASV bija devies Ilgonis Vilks. Par piedzīvoto un redzēto Saules aptumsuma pārņemtajā ASV, par vietējiem meteorītu krāteriem un jaunumiem no ASV kosmosa izpētes centriem, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta astronoms, LU Fridriha Candera - kosmosa izpētes muzeja direktors Ilgonis Vilks.

Optiskās dabas parādības

„Saules eksplozija it kā iedunkā zemes magnētisko lauku un rezultātā mūsu acis priecē ziemeļblāzma,” tā šo dabas parādību skaidro astronoms Latvijas Astronomijas biedrības  projektu vadītājs Mārtiņš Gills. Viņš arī stāsta par to, kāpēc mirgo zvaigznes, kas ir viltus saules un kā veidojas mirdzoši gredzeni ap sauli.

Neparasti laika apstākļi uz gāzu milžiem Neptūna un Urāna

Mēs varam sūdzēties un gausties par lietavām un plūdiem uz mūsu planētas, taču te tas ir tikai ūdens. Turpretim uz mūsu tālākajām kaimiņplanētām - gāzu milžiem Neptūna un Urāna -augstā spiediena un augsto temperatūru dēļ rodas dimanta lietus. Vismaz tādi ir līdzšinējie zinātnieku secinājumi un šādus apstākļus laboratorijas apstākļos izdevies atdarināt uz Zemes.

Izmantojot jaudīgus optiskos lāzerus, kas ātri sakarsē polisterēnu, pētniekiem ir izdevies radīt un izpētīt šāda dimanta lietus apstākļus, tādejādi ļaujot vairāk izprast, kā šādi apstākļi dabiski veidojas uz abām planētām. Lai arī polisterēns uz šīm planētām nav sastopams, to veidojošos komponentus ir iespējams iegūt no metāna, kas uz Neptūna un Urāna netrūkst.

Uz Neptūna un Urāna augstais spiediens uz planētām pārvērš tur esošo ūdeņradi un oglekli par dimantu un tas notiek vairāk nekā astoņus tūkstošu kilometru zem planētu virsmas.

Lai radītu nepieciešamos apstākļus, zinātnieki polisterēnā raidīja triecienviļņus, kas saduroties radīja nepieciešamo teju 5tūsktoš grādu augsto temperatūru un spiedienu, kas ir teju uz pusi tik liels kā Zemes kodolā. Tas ļāva atveidot apstākļus, kas valda uz milzu planētām un teju ap katru oglekļa atomu radīt dažu nanometru platu dimanta struktūru. Zinātnieki pieļauj, ka uz Neptūna un Urāna esošie dimanti varētu svērt miljoniem karātu. Zinātnieki ne tikai ir ieguvuši lielāku skaidrību par to, kā dimanti veidojas uz gāzu milžiem un precizējuši šo planētu aprises, bet arī sapratuši, kāpēc gāzu milži spēj radīt neierasti augstu temperatūru. Izrādās tas ir saistīts ar dimantu krišanu jeb tēlaini izsakoties slīgšanu - kad tie sasniedz planētas centru, tie rada siltumu.

Zinātnieki ir izteikuši cerību, ka šis pētījums palīdzēs arī attīstīt jaunas tehnoloģijas, kas ļautu mākslīgos dimantus radīt citādāk nekā tas notiek šobrīd - proti ar lāzeru palīdzību. Bet, protams, bez praktiskā pielietojuma, šis eksperiments ir arī lielisks veids, kā ielūkoties procesos, kas notiek miljardiem kilometru tālu no mūsu planētas, vietās, ko cilvēcei tuvākajā nākotnē pavisam noteikti vēl nebūs iespēja nokļūt. Lai arī mēs nevaram nonākt uz citu planētu virsmas, lai uz tām paskatītos, mēs varam satelītu un teleskopu novērojumus lieliski papildināt ar laboratorijas eksperimentiem, kas uz dažādiem procesiem mums ļauj palūkoties jau citā mērogā. Zinātniski minētais eksperiments ir sīki un smalki aprakstīts publikācijā žurnālā „Nature Astronomy”, bet populārzinātniski par to vairāk varat lasīt interneta vietnē sciencealert.com.