Cilvēks nevar uzņemties pilnu atbildību par sevi, savu rīcību, savu īpašumu. Sabiedrību jāvada autoritātēm, institūcijām, un valsts pamatā ir tradicionāla ģimene. Šie ir konservatīvisma pamatprincipi, uz kuriem gadsimtu garumā balstījusies pasaules sabiedrība.

Konservatīvs – liberāls, šāds pretējo ideju dalījums ne reti izskan sarunās pie virtuves galda, televīziju pārraidēs, valstu parlamentos. Cilvēki ar tik radikāli atšķirīgām vērtību sistēmām ir kļuvuši par neskaitāmu politisko joku iedvesmas avotiem. Gadu desmitiem cilvēki ar konservatīviem un liberāliem uzskatiem ir savā starpā strīdējušies, un tā vien šķiet, ka šiem strīdiem nebūs ne gala, ne malas. Cik daudz mēs patiesībā zinām par konservatīvismu kā politisko ideoloģiju, kāds ir konservatīvisms mūsdienās un vai šai poliskajai idejai var pārmest vecmodīgumu un neefektivitāti 21. Gadsimtā

Raidījumā Zināmais nezinātajā saruna ar politologu Ivaru Ījabu par konservatīvismu  kā turpinājums iepriekšējam raidījumam par liberālismu.

Margarita Tečere un tečerisms

Ievērojama politiskā līdere, kas mainīja ne tikai Lielbritānijas dzīvi, bet arī lauza vienu otru priekšstatu un stereotipu par augsta līmeņa politiķa tēlu un lomu.

“Nevar būt nekāda brīvība, ja nav ekonomiskā brīvība,” tā savulaik teica britu premjerministre Margarita Tečere. Viņas piekoptā politika, kuru dēvēja par neokonservatīvismu un neoliberālismu, ieguva jēdzienu tečerisms.

Margarita Tečere pārņēma varas grožus Lielbritānijā tad, kad valstī bija augsta inflācija un bezdarbs. Viņas politekonomiskā nostāja bija sekmēt brīvo tirgu un mazināt valsts ietekmi uz ekonomiskiem procesiem.

Sociāli konservatīva un politekonomiski liberāla – tā par bijušo britu premjerministri, dēvētu par dzelzs lēdiju, saka Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis