Spējā redzēt krāsas ir viena no brīnumainām dabas dāvanām, ar ko apveltīts cilvēks. Ne velti jēdzienu “krāsains” nereti lietojam pārnestā nozīmē, kad vēlamies apzīmēt daudzveidīgas un dažādas lietas vai sajūtas. Taču katrs no mums dažādas krāsas uztver atšķirīgi. Šķiet ikviens dzīvē piedzīvojis brīžus, kad sarunas partneris jums abiem redzamu krāsu nosauc citādā vārdā vai pat neizdala kā atsevišķu toni. Sociālajos medijos ik pa laikam klīst humoristiskas fotogrāfijas, kur ļaudis diskutē par attēloto objektu krāsu - vai kleita ir zila vai melna? Kur beidzas sarkanā krāsa un sākas rozā? Vai tas priekšmets, ko atceros, patiesi bija zaļš vai tomēr drīzāk brūns? Šķietami nevainīgām diskusijām ir patiesi interesanti cēloņi - ikviens no mums krāsas uztver citādāk. Uztveres pētnieki Latvijā izzinājuši mūsu krāsu uztveri dažādos vecuma, dzimuma un kultūru aspektos, ar secinājumiem raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs un kognitīvo zinātņu pētnieks Jurģis Šķilters un šīs laboratorijas pētniece Līga Zariņa.

"Sievietēm noteiktu krāsu gadījumā ir daudz smalkāka krāsu uztvere," atklāj Jurģis Šķilters. Viena no pārsteidzošākām lietām, kur atšķiras vīriešu un sieviešu krāsu uztvere, ir krāsu un laika saistība.

Viens ir krāsu zināšanas, otrs – krāsu valodiskās zināšanas. Mums pietrūkst vārdu, lai raksturotu.

Cilvēkiem laukos mazāk patīk balta krāsa, atzīst Līga Zariņa.

Stresa situācijas sarkanai krāsai ir negatīva ietekme. Sarkanā krāsa uztrauc.

Kā mākslinieki redz un rada krāsas savās gleznās

Tipisks krāsu aplis ir 12 toņi un prasmīgs krāsu meistars, tos jaucot kopā, spēj uzburt ainu un rosināt emocijas un rosināt emocijas. Kā krāsas redz gleznotāji un kā Vilhelms Purvītis bez neviena baltā toņa rada sniegu, stāsta māksliniece un Latvijas nacionālā mākslas muzeja pedagoģe Diāna  Dimza-Dimme. Ikviens gleznu vērotājs muzejā var pārtapt aizrautīgā krāsu detektīvā.

Zilā krāsa dažādu tautu valodās ienāca vēlāk, nekā citas krāsas

UNESCO 2017. gada vasarā pēc apjomīgas vispasaules aptaujas par pasaules iedzīvotāju mīļāko krāsu nosauca tirkīzzilu, kas daudziem radīja diskusijas – vai tā ir zaļa vai zila krāsa. Šī nav pirmā reize, kad medijos ļaudis lauž šķēpus par to, kas īsti ir tā krāsa, ko redzam, taču pārsteidzošs ir fakts, ka visu mīlētā un iecienītā zilā krāsa savu nosaukumu ir ieguvusi vēlāk, nekā citas krāsas.

19. gadsimtā Lielbritānijas premjers Viljams Gladstouns pamanīja, ka Homēra “Odisejā” okeāna krāsa tiek apzīmēta ar vārdiem “tumšs vīns” vai citos vēl dīvainākos apzīmējumos, kuriem nav nekādas saistības ar vārdu “zils”. Dažus gadus vēlāk filologs Lazarus Geigers turpināja pētīt šo fenomenu un analizēja seno islandiešu, hindu, ķīniešu, arābu un ebreju tekstus un nekur nemanīja vārdu “zils”. Pirmā tauta, kas piešķīra zilai krāsai apzīmējumu, bija ēģiptieši, un tieši viņi bija pirmie, kas sāka veidot un izmantot zilo krāsu dažādu materiālu krāsošanā. Visticamāk, pateicoties viņiem, zilā krāsa tika pienācīgi nodēvēta arī citviet pasaulē.

Daļēji šādu situāciju pētnieki skaidro ar to, ka dabā zilā krāsa sastopama reti, izņemot, ja runa ir par debesīm, taču citi pētījumi norāda, ka atsevišķās kultūras zilās krāsas apzīmējuma nav tāpēc, ka to gluži vienkārši neizdala kā atsevišķu krāsu.

Goldsmita universitātes psihologs Džuls Davidofs pētīja Himba cilti Namībijā, kuru valodā nav vārda “zils” un lāgā nav arī nošķīruma starp zaļu un zilu. Pētnieks eksperimentā lika cilts ļaudīm atpazīt krāsas, parādot apli, kurā ir vienpadsmit zaļi kvadrātiņi un viens uzkrītoši zils. Par pārsteigumu, cilts iedzīvotāji nespēja norādīt uz zilo krāsu, sāka minēt un bieži kļūdījās, norādot uz zaļo. Turpretim parādot šos pašus zaļos kvadrātus angliski runājošiem eksperimenta dalībniekiem, viņiem grūtības bija izcelt to vienu kvadrātu, kas savā tonalitātē atšķīrās no citiem zaļajiem. Himba cilts ļaudīm tas nenācās grūti - atrast šo atšķirīgo zaļo toni un nosaukt to īpašā vārdā, īpaši tāpēc, ka viņu valodā zaļajai krāsai ir daudz dažādu apzīmējumu.

Līdzīgu pētījumu 2007. gadā veica Mičiganas tehnoloģiju institūta zinātnieki, kuri krieviski runājošiem cilvēkiem lūdza nosaukt zilo krāsu. Atšķirībā no angliski runājošajiem, krievu valodā runājošie nosauca krāsu uzreiz iekļaujot tās gaišumu vai tumšumu, jo krievu valodā vārdi „goluboy” un „siniy” apzīmē dažādu nokrāsu zilo.

Šie pētījumi liek domāt, ka, lai arī mūsu senču acis uztvēra zilo gaismu tāpat kā mūsējās, viņi to kā krāsu neuztvēra un vēl jo mazāk - neizcēla. Visticamāk tieši tāpēc, ka viņu valodā nebija apzīmējuma šādai krāsai.