Raidījumā „Zināmais nezināmajā” vispirms Zanes Lāces sižets par dažu dzīvnieku uzvedības īpatnībām. Suns rej – tātad ir dusmīgs, kaķis murrā aiz labsajūtas un, ja pērtiķis žāvājas, tam noteikti nāk miegs. Taču visi šie apgalvojumi ir daļēji maldīgi. Savu tulkojumu un skaidrojumu dzīvnieku sajūtu un emociju izpausmēm sniedz zirgu pazinēja Baiba Lapinska, Rīgas zooloģiskā dārza speciālists Māris Lielkalns un Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmes „Ulubele” pārstāve Ilze Džonsone.

Savukārt studijā kopā ar LU Bioloģijas fakultātes Cilvēka un dzīvnieku fizioloģijas katedras vadītāju, asociēto profesori Līgu Ozoliņu-Mollu un ārstu psihoterapeitu Māri Belti saruna par vairākām cilvēka fizioloģiskajām reakcijām, to funkcijām un mērķiem, kurus zinātne turpina interpretēt. Cilvēku un dzīvnieku uzvedībā ir virkne lietu, kas joprojām rada vairāk jautājumu, nekā sniedz atbildes. Vai to pašu var teikt par vairākām cilvēka ķermeņa fizioloģiskām reakcijām, kuru izprašana ir pamatīgs darba lauks ne vienam vien zinātniekam? Kas pētniekiem zināms par to, kāpēc sarkstam, žāvājamies un graužam nagus? Un kāpēc tieši šādas ir mūsu ķermeņa atbildes reakcijas uz dažādām sajūtām.

ieskatam vēl daži fakti par dzīvniekiem, kas mums apkārt. Kurš gan nav redzējis baložus – vienalga – vai pilsētas centrā vai nomaļā lauku ciematā. Bet vai kāds no jums ir redzējis baložu mazuļus? Droši vien daudziem tāda laime nebūs bijusi, jo baloži rūpīgi slēpj savus mazuļus. Viņi ligzdas vij augstās vietās - uz jumta dzegām un citur uz jumtiem, kur cilvēki reti kad staigā. Mazuļus perē gan mātīte, gan tēviņš 18 dienas. Abi vecāki arī mazuļus baro – baložiem nav jāpamet ligzda, lai sarūpētu barības vielas, jo savus mazuļus tie baro ar dziedzera sekrētu, jeb "baložu pienu". Tas satur daudz proteīna, kas nodrošina putnu mazuļu ātru augšanu, taču kamēr tie vēl atrodas ligzdā, pieaugušie baloži ļoti sargā savu teritoriju līdz brīdim, kad mazuļi paši var par sevi parūpēties. Kad mazuļi ir sasnieguši šādu briedumu un ligzdas pamet, tie klejo pa ielām kopā ar pārējiem putniem, un, lai arī ir vēl pavisam jauni, mūsu acīs tie ne ar ko neatšķiras no pārējiem.

Varbūt esat domājuši, kāpēc kaķis mēdz nest peles savam saimniekam? Tas izskaidrojams ar to pašu uzvedības modeli, ko kaķis izmanto, lai iezīmētu savu draugu vai saimnieku ar īpašo, tikai sev saprotamo smaržu. Un parasti tas notiek, kad kaķis satiek cilvēku un berzē gar viņu savu galvu un ķermeni. Iezīmēto cilvēku kaķis uzskata par daļu savas teritorijas un vēl izteiktāk savus saimniekus izjūt kaķenes – nereti tās cilvēku uzskata par savas kaķēnu saimes locekli. Tāpēc arī kaķenes biežāk nekā runči nes saimniekam peles.

Vēl viena izteikta kaķu pazīme ir to dusmu reakcija, uzmetot kūkumu. Šī reakcija patiesībā demonstrē agresivitāti un bailes vienlaikus. Šajā pozā par agresiju liecina izstieptās ķepas, savukārt izliektā mugura  ir baiļu raksturīgā pazīme. Un lai izskatītos vēl nopietnāks pretinieks, kaķis uz muguras saceļ arī spalvu un izskatās vēl lielāks un draudīgāks.

Un kā nu bez mūžsenā jautājuma - kāpēc kaķis vienmēr nokrīt uz ķepām? Tas, ka kaķi gaisā spēj veikt akrobātu cienīgus manevrus, izskaidrojams ar to, ka tiem ir ārkārtīgi lokans mugurkauls un elastīgi muskuļi. Gaisā pareizi izlokoties, tie ap savu asi var sagriezt visu ķermeni. Dzīvnieku uzvedības pētnieki veikuši eksperimentu, kurā lika kaķiem krist no dažāda augstuma. Atklājās, ka tie paspēj apgriezties līdz pat pusmetra augstumā virs zemes. Un izrādās, ka dzīvnieki mazāk traumu gūst gadījumos, ja tie krīt no lielāka augstuma. Iespējams, tad viņi paspēj samazināt krišanas ātrumu.

Vēl – vai esat ievērojuši, ka teju visiem suņiem ir melni purni? Tas tāpēc, lai suns būtu pasargāts no kaitīgajiem saules gaismas ultravioletajiem stariem. Suņu purnus melnus iekrāso melanīns, un tas pasargā suni no apdegšanas saulē – pārējā ķermeņa daļā par to parūpējas bagātīgais kažoks. Tiesa, pilnīgi visiem suņiem nav melni purni – ir arī šķirnes ar pelēcīgiem un pat iesārtiem degungaliem.