Uzskata, ka Lielais sprādziens notika pirms teju 14 miljardiem gadu – tolaik radās mums zināmais Visums. Bet Kembrija eksplozija jeb sprādziens - tā sauc laiku pirms apmēram 540 miljoniem gadu, kad parādījās izteikti liela dzīvnieku daudzveidība un arī vairāku mūsdienu dzīvnieku senči. Kādas ir liecības par šo laiku uz mūsu planētas, kāds šis laiks bijis tagadējā Latvijas teritorijā, vai šādi attīstības lēcieni uzdod arī grūti atbildamus jautājumus par evolūciju? Raidījumā Zināmais nezināmajā par šo laiku saruna ar ģeoloģijas doktoru, Latvijas Universitātes profesoru Ervīnu Lukševiču un Latvijas Dabas muzeja vecāko paleontologu Ivaru Zupiņu.

Kembrija periods

Kembrijs ir laika posms Zemes ģeoloģijas vēsturē, kas ilga pirms apmēram 540 līdz 480 miljoniem gadu. Šī perioda nosaukums ir cēlies no Velsas latīniskā nosaukuma Cambria, jo tieši tur Apvienotajā Karalistē ir vislabāk atsegti šī perioda ieži.

Kembrija periodā notika straujš dzīvās dabas daudzveidības pieaugums, kas tiek saukts arī par kembrija eksploziju. Tolaik lielas izmaiņas skāra dzīvnieku ārējo izskatu – tiem attīstījās ārējais skelets – čaulas un dažādi ķermeņa apvalki, kas to izturības dēļ spējuši saglabāties fosilijās simtiem miljonu gadu.

Kembrija periods sīkāk tiek iedalīts četrās epohās. Pēc kembrija zemes ģeoloģijas vēsturē sekoja ordovika periods, kas savukārt vēsturē pretēji kembrijam zināms ar masveida sugu izmiršanu.

Bet abi minētie laika posmi ir tā saucamā paleozoja sastāvdaļa un paleozojs, kā liecina tā nosaukuma tulkojums grieķu valodā, liek domāt par senu dzīvību. Paleozoja ērā notika krasas Zemes ģeoloģiskas, klimata un evolūcijas pārmaiņas. Kembrijs ir senākais paleozoja ēras periods, un lai labāk iedomātos tā laika skalu, var teikt, ka dinozauri, salīdzinot ar kembrija laiku, ir mums ļoti tuvi līdzgaitnieki: dinozauru izmiršana notika tikai pirms aptuveni 65 miljoniem gadu, kas ir 476 miljonus gadu jeb 8 reizes vēlāk, nekā kembrija perioda sākums.

Kas gan par šo tālo laiku sakāms par Latvijas teritoriju? Pirms tiem 540 miljoniem gadu Latvijas teritorija atradās Baltikas kontinenta ziemeļu piekrastē – mūsdienās tas būtu teju pie Antarktīdas krastiem Dienvidu puslodē. Par to laiku joprojām liecina ieži - dziļi esošie kembrija perioda nogulumi noklāj Latvijas kristālisko pamatklintāju, tādēļ Kurzemes dienvidrietumos un Zemgales dienvidos iegūstami termālie pazemes minerālūdeņi. Rucavas apkārtnē kembrija ūdeņu temperatūra ir 50 - 62 grādi. Savukārt porainos kembrija smilšakmeņus Inčukalna apkārtnē 1968. gadā sāka izmantot kā pazemes dabas gāzes krātuvi.

Liela daļa tā laika dzīvnieku fosilo nospiedumu ir atrastas Kanādā. Pārsteidzoši daudz pagātnes liecību par kembrija periodā mītošajiem organismiem ir meklējamas Bērdžisa kalna šīfera iegulu (Burgess Shale) fosiliju atradnēs. Tur vēl salīdzinoši nesen Toronto universitātes pētniekiem paleontologa Džīna Bernarda Karona vadībā izdevās atklāt teritoriju, kur vēl neredzētā daudzveidībā atrodamas tieši kembrija perioda vidusdaļas fosilijas.

Zinātnieki uzskata, ka kembrija laika faunā dominēja trilobīti – pirmatnējie posmkāji, kas dzīvoja jūrās. To muguras sastāvēja no trīs daivām. Trilobīti bija pirmās kembrija laika atrastās fosilijas un par tām jau 1698. gadā rakstīja Oksfordas muzeja kurators Edvards Laids. Šiem nu jau sen izmirušajiem kembrija laika posmkājiem bija ļoti liela nozīme, jo tie kultivēja baktērijas, kas jūras gultnes sulfīdiem pārbagāto vidi padarīja vieglāk apdzīvojamu.