No 7. līdz 9. decembrim Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notiks Latvijas valsts simtgadei veltītā konferenču cikla "Valsts pirms valsts" otrā starptautiskā konference "Viduslaiku Livonija un tās vēsturiskais mantojums".

Livonija izveidojās 13. gadsimtā un līdz 16. gadsimta vidum pastāvēja kā bīskapu un Vācu ordeņa pārvaldītu garīgu valdījumu kopums. Vai  fakts, ka Latvija ir tāda, kāda tā ir šobrīd - uz rietumiem orientēta valsts ar kaimiņvalsti Igauniju, sen iedibinātiem tirdzniecības sakariem ar Ziemeļeiropu, viduslaiku pili Cēsīs un viduslaiku baznīcām citās pilsētās – ir saistīts ar tās būšanu daļai no Livonijas? Atbilde būtu, jā, taču kā tieši trīssimt gadi aizvadīti Romas pārstāvniecībā - Livonijā, ietekmējuši Latvijas teritoriju un padarījuši Latviju par, to kāda tā ir šobrīd? Kādus aizmetņus Livonijas laiks veidojis latviešu kā tautas veidošanās procesā, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieki Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesori Ilgvars Misāns un Andris Levāns.

Latvijas karte pirms Livonijas rašanās

Kāda bija Latvijas karte pirms Livonijas rašanās? Varam uzskatīt, ka Livonijas izveidošanās bija arī beigas daudzām tautām, kas tolaik dzīvoja Latvijas teritorijā.  Par to, kas dzīvoja Metsepolē un Idumejā, kas bija vendi un kā Latvijas teritorija bija sadalīta pirms Livonijas, stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta direktoru Guntis Zemītis.

Neandertāliešu bērnība

49 tūkstošus gadus vecs skelets licis zinātniekiem nonākt pie secinājuma, ka gara bērnība, kas ļauj cilvēkam attīstīt savas smadzenes, nav bijusi unikāla tikai Homo sapiens. Neandertāliešu bērna skelets, kas atrasts Spānijā, Elsidronas alā, apliecina, ka arī Homo sapiens līdzīgajai cilvēku sugai –neandertāliešiem bērna augšanas process bija līdzīgs mūsdienu bērnu augšanai.

Alā atrastais skelets pieder zēnam, kas miris īsi pēc savas astotās dzimšanas dienas. Viņš bija aptuveni 25 kilogramus smags, metru un divdesmit vienu centimetru garš un samērā veselīgs, vismaz par to liecina kauli. Viņa nāves cēlonis visticamāk varētu būt kanibālisms, uz ko norāda skrāpējumi, kas atstāti uz zēna kauliem pēc nāves.

Taču zinātnieku interesi īpaši saistījis zēna galvaskauss. Pārsteidzoši pētniekiem licies tas, lai arī zēna smadzenes astoņu gadu vecumā vēl nebija sasniegušas mūsdienu vienaudžu smadzeņu apjomu, augšanas procesi ir bijuši pārsteidzoši līdzīgi. Līdz šim par neandertāliešiem bijis zināms, ka viņi pratuši lietot uguni, visticamāk, dedzināja arī savus mirušos un ārstniecībā izmantoja tuvumā pieejamos augus un sēnes. Taču gadiem ilgas ir bijušas debates par to, kā notika viņu fiziskā attīstība?

Pētnieku vidū atklāts jautājums bijis par to, vai neandertālieši nobrieda ātri, līdzīgi kā to mūsdienās iespējams novērot primātiem, vai tomēr lēni, kā tas notiek mūsdienu cilvēku gadījumā. Spānijas ziemeļrietumos esošā Sidronas ala ir īstā vieta, kur šos jautājumus pētīt, jo šajā alu sistēmā ir uzietas 2500 neandertāliešu kaulu fragmenti, kuru vecums datējams ar 49 tūkstošiem gadu. Zīmīgi, ka šo kaulu vidū atrasti arī tādi, kas piederējuši vienas sociālās grupas septiņiem pieaugušiem un sešiem bērniem. Vislabāk saglabājies ir jau minētā bērna skelets, kas ļāvis izteikt minējumus par puiša auguma aprisēm. Visticamāk viņš bijis ap 120 cm garš, svēra teju 26 kg un savus zobus izmantoja kā vairums tā laika pieaugušo - kā trešo roku dažādās ikdienas situācijās. Interesanti, ka šī zēna zobu sīkāka izpēte, līdzīgi kā koku gadskārtu skaitīšana, atklājusi viņa vecumu nāves brīdī. Uzskata, ka zēns bijis nepilnus astoņus gadus vecs. Viņa fiziskā attīstība un augšanas ātrums, izskatās, ka daudz neatšķiras no mūsdienu bērnu attīstības gaitas. Vislielākā mīkla zinātniekiem ir šī bērna smadzeņu aprises – izskatās, ka nāves brīdī tās vēl nebija sasniegušas pieauguša neandertālieša smadzeņu izmēru un tas licis pētniekiem domāt, ka neandertālieša bērna attīstība notikusi lēnāk nekā mūsdienu cilvēkiem. Lai arī  mums nav informācijas par to, cik lielas varēja izaugt šī bērna smadzenes, jau tas vien, ka līdz astoņu gadu vecumam tās nebija sasniegušas maksimumu, liek nopietni pārskatīt ideju par to, ka cilvēki savā attīstības pakāpeniskumā ir kaut kādā veidā unikāli.

Vairāk par to nationalgeographic.com