Cilvēkam, kurš nestrādā veselības aprūpes iestādē, ir grūti iedomāties tās atkritumu masas, kas ikdienas tiek radītas ārstējot pacientus. Medikamenti, šļirces, pārsēji un termometri - šīs un citas medicīnas preces ikdienas palīdz cilvēkiem ārstēšanās procesā, bet pēc lietošanas, nonākot vidē, kaitē citiem dzīvajiem organismiem. Tajā pat laikā cilvēki joprojām medikamentus izmet sadzīves atkritumu urnās vai pat kanalizācijā, kur tie no sīkas tabletes kļūst par bīstamiem atkritumiem. Kādu risku videi var radīt medicīnas atkritumi un ko ar tiem iesākt, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro uzņēmuma "Bīstamo atkritumu apsaimniekotājs" ķīmiķis Guntis Pužulis un Rīgas Tehniskās Universitātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta asociētā profesore Jūlija Gušča.

"Farmaceitisko līdzekļu galvenā bīstamība, ka tos var izmantot atkārtoti. Bet daudz bīstamākas ir izlietotās šļirces. Medicīnas atkritumus smalcina un, piemēram, Argentīnā tos pievieno cementam, tā nodrošinot, ka šos atkritumus iekapsulē un tālāk neizmantos. Tāpat izšķīdina speciālās sistēmās un atkritumi nonāk notekūdeņos," skaidro Jūlija Gušča.

"Latvijā zāles ir iespēja nodot aptiekās un tad tās sadedzina augstā temperatūrā bīstamo atkritumu sadedzināšanas krāsnīs, lai nekas nenokļūtu vidē un ūdenī. Infekciozos atkritumus sasmalcina un sterilizē, tā infekcijas likvidē," atklāj  Guntis Pužulis. Medikamentus ved uz Igauniju dedzināt.

Mājsaimniecībā var raksties līdz 3 kg medicīnas atkritumi gadā. Pārsvarā tās ir vecās zālēs. Lielākā atsaucība nodot vecās zāles aptiekās ir lielās pilsētās.

Dzīvsudraba termometri jānodod bīstamo atkritumu laukumos!

Māla granulas var palīdzēt attīrīt notekūdeņus no piesārņojuma

Māla bumbiņas, kas savāc uz savas virsmas baktērijas, kuras savukārt „apēd” piesārņojumu ūdenī - tā vienkāršoti var izskaidrot eksperimentus, kurus projekta „Meža un zemes dzīļu resursu izpēte ilgtspējīgai izmantošanai” pēta Latvijas Universitātes un Rīgas Tehniskās Universitātes zinātnieki. Par speciāli izstrādātām keramikas granulām, kuras iespējams izmantot notekūdeņu attīrīšanā, stāsta RTU Silikātu materiālu Institūta asociētā profesore Ruta Švinka un LU Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūta pētnieki Olga Mutere un Andrejs Bērziņš.

Vaska kožu kāpuri iecienījuši plastmasu: Iespēja samazināt plastmasas atkritumu kalnus

Zinātnieki pavisam nejauši atraduši palīgu, kas varētu nākt talkā cīņā ar plastmasas atkritumiem - tie ir vaska kožu kāpuri, kuriem, izrādās, tīri labi izdodas izgrauzties cauri plastmasas maisiņiem.

Šādu kukaiņa diētas paradumu pētnieki atrada pavisam nejauši, taču nu jaunos eksperimentos pārliecinās, ka šīs kodes patiesi iecienījušas plastmasu un visai ātri apēd polietilēna izstrādājumus. Aptuveni 100 Galleria Mellonella tārpu pusdienas laikā var izgrauzties cauri 92 miligramiem plastmasas, tā secinājuši pētnieki no Kantabrijas Biomedicīnas un biotehnoloģiju institūta Spānijā.

Kāpuru spēju ēst plastmasu zinātnieki pamanīja, kad bija tos izolējuši no bišu stropa, kur tie barojās ar bišu vasku, un novietojuši plastmasas maisiņos. Pēc kāda laika maisiņi bija vienos caurumos un kāpuri aizbēguši. Pētnieki pieļauj, ka šīs mazās dzīvās būtnes polietilēnu sagremo līdzīgi kā bišu vasku, liekot lietā speciālus enzīmus, kas atrodas kāpuru zarnās un palīdz sašķelt dažādus ķīmiskus savienojumus.

Lai sīkāk analizētu, kas īsti notiek šādā plastmasas ēšanas procesā, zinātnieki kāpurus iemērca noteiktā masā un plānā kārtā izklāja šo masu uz polietilēna plēves. 14 stundu laikā šī substance bija saēdusi 13 procentus plastmasas.

Jāatzīst gan, ka šie kāpuri nebūt nav vienīgie, kas spēj ēst plastmasu - līdz šim līdzīgas spējas novērotas arī noteiktām baktērijām. Varētu domāt, ka ir atrasts ideāls risinājums, kā samazināt pasaulē plaši izplatīto piesārņojuma problēmu, tomēr zinātnieki ir piesardzīgi ar ideju speciāli masveidā kultivēt dažādus tārpus, lai tie saēstu plastmasu - vieni no lielākajiem zaudētājiem šādos gadījumos varētu būt bites, kuru populācija negatīvā veidā varētu ietekmēt bišu vasku iecienījušie organismi. Jau šobrīd ASV gadā vien bites apdraudošie tārpi rada zaudējumus piecu miljardu dolāru apmērā.  Izskatās, ka daudzsološākais risinājums plastmasas piesārņojuma mazināšanai varētu būt īpašas vielas sintezēšana, par pamatu izmantojot tos bioloģiskos procesus, kas noārdot plastmasu notiek kāpuru organismā.

Tiesa gan tas nekādā veidā nebūtu brīnumlīdzeklis pret tiem plastmasas kalniem un salām, kas jau izveidojušās pasaules okeānos -  lai mazinātu plastmasas piesārņojuma apmēru un ar to saistītos riskus, joprojām aktuāli ir sakārtot atkritumu apsaimniekošanas sistēmu un pārskatīt savus patēriņa paradumus. Aplēses liecina, ka katru gadu mēs patērējam ap triljonu polietilēna maisiņu, un miljoniem tonnu plastmasas joprojām turpina nonākt pasaules okeānā.

Vairāk par šo atklājumu var lasīt interneta vietnē www.sciencealert.com