Slimības un cilvēks iet roku rokā, tāpēc jau izsenis ārstiem un slimnieku kopējām ir bijušas darba pilnas rokas. Medicīna nav iedomājama bez medmāsām -  tikpat būtisks un neaizstājams kā ārstu, ķirurgu un citu medicīnas darbinieku darbs, ir arī medmāsas profesija, kura sevī nereti ietver daudz vairāk, nekā pateikts profesijas nosaukumā.  Rīgas Stradiņa universitātes pētnieces Olga Fokina un Inga Millere sarakstījušas grāmatu par medmāsu profesijas vēsturi "Priestera Vincenta de Paula žēlsirdīgo māsu apvienības darbība Latgalē (1789–1864)” . Grāmatā ir stāstīts par šo māsu apvienību, kas 18. gadsimtā no Dienvideiropas ieradās Latgalē, kā arī par māsu profesijas attīstību Latvijas teritorijā pēdējo trīs gadsimtu laikā. Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta pētniece, Rīgas Stradiņa Universitātes Māszinību un dzemdību aprūpes katedras docente Olga Fokina un grāmatas recenzents Jānis Vētra.

Kara ārsta ikdiena kara laukā

Pirmo pasaules karu mēdza dēvēt par karu, kuram bija jābeidz visi kari. Daudzi 1914. gadā domāja, ka tas nevilksies ilgāk par pāris mēnešiem, un cerēja karavīrus redzēt mājās jau ap Ziemassvētkiem. Taču karš ievilkās daudz ilgāk, un tas bija daudz sarežģītāks, nekā tika gaidīts. Kā karu redzēja un kāda lomu tajā bija mediķiem, stāsta Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciālists Mārtiņš Vesperis.

Pirmā pasaules kara laikā mira aptuveni 16 miljoni cilvēku. Šis bija pirmais totālais karš, ko cilvēce jebkad bija piedzīvojusi. Tas nāca ar jauniem ballistiskajiem ieročiem, hlora gāzi, sinepju gāzi, šauteņu patronām ar lielāku izlidošanas ātrumu, uzlabotiem automātiskiem ieročiem. Tas viss bija liels izaicinājums mediķiem, kuriem bija jāārstē šo ieroču radītie ievainojumi. Daudzi no ārstniecības līdzekļiem, ko pazīstam mūsdienās, pagājušā gadsimta sākumā vēl nebija radīti, tāpēc slimības un infekcijas ārstēja lēni. Kara sākumā nebija attīstījusies masu ražošana kara vajadzībām, tāpēc līdzās valsts veidotiem hospitāļiem, attīstījās arī brīvprātīgo atbalsts. Ārsti ierīkoja lazaretes savos dzīvokļos, rūpnīcu telpās, tai skaitā Kuzņecova porcelāna fabrikā, tā pat arī izmantoja skolu un citu sabiedrisko ēku telpas.

Karavīriem, kuri bija ievainoti un nonāca hospitāļos tālāk no frontes līnijas, bieži palīdzēja maz pieredzējuši ārsti un medmāsas. Sākumā statistika bija drūma - četri no pieciem mirušajiem kareivjiem nomira stundas laikā pēc iegūta ievainojuma. To sauca par “zelta stundu”. Tas lika saprast, ka lauka hospitāļiem ir jābūt pēc iespējas tuvāk frontes līnijai. Arī operāciju zāles centās ierīkot pēc tuvāk, palielinot iespēju izglābt kareivju dzīvības.

Florence Naitingeila - odernās māszinības filozofijas pamatlicēja

1820. gada maijā Florencē pasaulē nāca meitene vārdā Florence Naitingeila. Tolaik nevienam pat prātā neienāca doma, ka kādu dienu šī meitene kļūs par modernās māszinības filozofijas pamatlicēju, statistiķi un sociālo pārmaiņu radītāju.

Florence piedzima angļu ģimenē. Kad meitenei bija gadu veca, ģimene ar divām meitām pārcēlās uz Angliju, kur Naitingeilu ģimene baudīja komfortablu dzīvi. Jau agrā vecumā Florences tēvs ieguldīja lielas pūles meitas izglītībā, mācot viņai vēsturi, filozofiju un literatūru. Florence bija ļoti apdāvināts bērns un īpaši labas prasmes uzrādīja matemātikā un valodās, jau agrā vecumā labi rakstot un lasot franču, vācu, itāļu, grieķu un latīņu valodā. Nesamierinoties ar tā laika sieviešu pienākumiem mājas dzīves organizēšanā, Florence labprātāk pavadīja laiku lasot filozofu darbus vai iesaistoties sarežģītās diskusijās par politiku un sociālām lietām ar savu tēvu.

Sešpadsmit gadu vecumā viņa piedzīvoja reliģiskas atklāsmes, kas mudināja meiteni pievērsties aicinājumam - mazināt cilvēku ciešanas. Florence izdarīja izvēli – kļūt par žēlsirdīgo māsu atbilda gan viņas ticībai un reliģiskajam aicinājumam, gan vēlmei palīdzēt cilvēkiem. Taču, neskatoties uz to, ka Florencei bija pieredze vājinieku kopšanā pašas ģimenes lokā, viņas tuvinieki stājās ceļā meitenes vēlmei apgūt profesiju, uzskatot, kā tā šāda statusa sievietei nav cienīga nodarbe. Spītējot ģimenes iebildumiem, jaunā sieviete sekmīgi apguva māszinības un sāka darboties profesijā, līdz Lielbritānija iesaistījās karā, kurā Florencei Naitingeilai bija īpaši svarīga loma.

1853. gada oktobrī Osmaņu impērija pieteica karu Krievijai. Lielbritānija un Francija bija turku sabiedrotie un arīdzan iesaistījās Krimas karā. Britu cietušie karavīri tikai izguldīti slimnīcās Iskīdaras rajonā Konsantinopolē un, kā ziņoja žurnāls „Times”, karavīriem netika sniegta kompetenta un efektīva ārstēšana, trūka pat vienkāršu medikamentu. Britu sabiedrība pauda sašutumu par savu karavīru ārstēšanu un pieprasīja uzlabot situāciju kara hospitāļos. Kara sekretārs nosūtīja uzaicinājumu Florencei Naitingeilai vadīt māsu grupu uz Iskīdaras rajonu, un 1854. gada oktobrī 38 sieviešu pavadībā Florence ieradās kara hospitālī. Tur māsas secināja, ka apstākļi patiešām ir nepiemēroti slimnieku kopšanai - hospitālī valda netīrība, medicīnas instrumenti ir nepiemēroti, personāla attieksme nav draudzīga, bet pacientu daudzums - biedējošs.

Florence uzsāka pamatīgus hospitāļa tīrīšanas darbus, iesaistot karavīru sievas, kurām bija jāpalīdz ar veļas mazgāšanu. Naitingeila ieviesa aprūpes standartus - regulāru vannošanos, tīras drēbes un gultas veļu, piemērotu un drošu ēdienu. Tāpat žēlsirdīgās māsas sniedza psiholoģisku palīdzību, rakstot karavīru tuviniekiem vēstules, izglītojot pacientus un palīdzot viņiem atgriezties normālā dzīvē.

Naitingeila naktīs apmeklēja tumšās palātas, lai sniegtu palīdzību karavīriem, tādejādi iegūstot iesauku “Dāma ar lampiņu”. Florence iemantoja karavīru un medicīnas darbinieku cieņu, žēlsirdīgā māsa izpelnījās atzinību arī dzimtenē, kur viņu slavēja ne tikai karavīri vēstulēs tuviniekiem, bet arī presē.

1855.gada maijā Naitingeila nokļuva Krimā, taču drīz vien inficējās ar brucelozi, visticamāk, uzņemot to uzturā ar inficētu pienu. Atveseļošanās bija lēna. 1856.gadā Krimas karš beidzās, kara hospitāļus slēdzaiem, Naitingeila atgriezās mājās Anglijā kā varone.

Naitingeilas lielākais devums sabiedrībai gan tolaik, gan nākotnē bija pamatzināšanas par slimnieku kopšanu, atbilstošiem apstākļiem, kas jānodrošina ārstēšanās procesā. Pateicoties šai drosmīgajai māsai, Anglijas aizsardzības sistēma piedzīvoja ievērojamas reformas, uzlabojot karavīru medicīnisko aprūpi. Naitingeila sniedza artavu arī modernās māszinības radīšanā. Taču pats svarīgākais britu medmāsas Florences Naitingeilas devums sabiedrībai bija zināšanas, ko viņa sniedza visai Anglijas sabiedrībai. Naitingeila uzskatīja, ka slimniekam vislabākā aprūpē ir pieejama mājās, tāpēc viņa sarakstīja grāmatu “Piezīmes par māszinību: kas tas ir un kas tas nav”. Tā sniedza padomus, kā nodrošināt pareizu aprūpi tuviniekiem mājās.