Sešdesmit četros ar pus tūkstošos kvadrātkilometru varam sastapt gan klusas smilšainas pludmales, gan līkumotas upes un dzidrus ezerus, gan, protams, leknus mežus un laika zoba šķietami neskartus purvus. Lai noskaidrotu, kāda ir Latvijas iedzīvotāju attieksme pret Latvijas dabu un tās saglabāšanu, Pasaules Dabas fonds (PDF) sadarbībā ar Kantar TNS ir veicis pētījumu “Latvijas daba un tās aizsardzība”. Pētījuma rezultāti liecina, ka absolūtais vairākums - 85 % Latvijas iedzīvotāju vecumā no 20 - 65 gadiem piekrīt apgalvojumam, ka Latvijas daba ir unikāla. Savukārt kā īpašas dabas vērtības iedzīvotāji nosaukuši dabiskos mežus (75 %), Baltijas jūru un tās piekrasti (66 %) kā arī tīrus un dabiskus ezerus, upes un avotus (46 %). Pētījumā apzinātas gan mūsu sajūtas un atmiņas par Latvijas dabu, gan arī izpratne par to, kā to visu būtu jāsargā. Par Latvijas dabas vērtībām un pētījumu, kurā mērīta mūsu attieksme pret tām, kā arī to, cik gatavi vides aizsardzības pasākumos iesaistīties ir paši Latvijas iedzīvotāji, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis. Pa tālruni sazināmies ar Pasaules Dabas fonda Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāju Elīnu Kolāti un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Dabas aizsardzības departamenta direktori Daigu Vilkasti.

Latvijas meži pasaules izpratnē nav bioloģiski daudzvērtīgi, bet Eiropas kontekstā esam turīgi no dabas viedokļa. Latvijā mežos ir saglabājušies dabiskie procesi. Tos dēvē par pusdabiskiem mežiem, atklāj Jānis Rozītis.

Latvijas apceļošana Ulmaņlaikos

„Vistuvāk zemes īpatnībai, mežu dziļdomīgajām šalkām un ezeru dzelmju čukstiem mēs nokļūstam kājām apceļojot dzimto zemi. Jo tikai tā mēs dziļi un īsti sajūtam viņu zem sevis, viņu, kas mūs audzinājusi, un mūs atkal savās skaujās slēgs. Tikai tā mēs ik vienā skaistā vietiņā apstājoties varam to visā pilnībā izjust un ieslēgt savā atmiņā,” tā pagājušā gadsimta 30. gados žurnālisti apdziedāja mūsu dzimtās zemes jaukumus. Tajā laikā tūrisma propaganda kalpoja, kā nacionālās pašapziņas celšanas, dzimtenes iepazīšanas un tautas kopības veicināšanas līdzeklis. Kādi bija populārākie tūrisma objekti un kāds skaitījās īsts tūrists Ulmaņlaikos stāsta Rīgas vēstures un kuģniecības krājuma speciāliste, vēsturniece Agita Ančupāne.

Mēģinājumi globālā mērogā pasargāt bruņurupučus

Jau gana sen un daudz pasaulē tiek runāts par nepieciešamību sargāt lielos bruņurupučus, jo kā nekā viņu dzīvi  ietekmē ļoti dažādi faktori, kur savu roku pieliek arī cilvēki, savukārt bruņurupuči ir ne tikai dabas daudzveidības bagātība, bet arī pasargā mūs no tā, ka okeānos varētu būt vairāk medūzu, nekā zivju. Kā jau droši vien būsiet dzirdējuši, bruņurupuči ir apdraudēta suga un ja tā pavisam precīzi, tad Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienības sarkanajā sarakstā ir iekļautas sešas no septiņām jūras bruņurupuču sugām. Lai arī tās joprojām ir apdraudētas, tomēr ir saskatāmas pozitīvas pārmaiņas to nākotnes scenārijos.

Jau kopš seniem laikiem cilvēki nav bijuši sevišķi vērīgi pret jūras bruņurupučiem, jo daudzviet šie dzīvnieki tika nogalināti gan to gaļas, gan bruņu dēļ, arī smiltīs ierakstās bruņurupuču olas dažādos laikos bijušas iecienītas cilvēku un dzīvnieku maltīte. Taču tas vēl nav viss – daudz jūras bruņurupuču iet bojā vai nu iepinoties pamestos zvejas tīklos vai arī nejauši kļūst par piezveju.

Daudz kas no minētā kopā ar plastmasas piesārņojumu, joprojām ir iemesli, kāpēc mirst neskaitāmi bruņurupuči, tostarp joprojām kritiski apdraudētie vanagknābja bruņurupuči. Taču nedaudz labāk jau klājoties zaļajam jūras bruņurupucim un ādainajiem bruņurupučiem.

Pie šādiem secinājumiem pētnieki nonākuši pētot 299 vietas, kur 47 gadu laikā bruņurupuči devušies smiltīs ierakt olas un veidot tā saucamās ligzdas. Pētnieki secinājuši, ka 95 šādās vietās bruņurupuču ligzdu skaits ir ievērojami pieaudzis, kamēr 35 vietās ievērojami samazinājies. Zinātniekiem nav pilnīgas pārliecības par to, kas bijis par iemeslu šādām izmaiņām, taču pavisam noteikti labumu devis tas, ka daudzās valstīs medīt bruņurupučus un postīt to ligzdas ir krimināla rīcība, kamēr citviet tā ir ievērojami ierobežota.

Tāpat arī izmaiņas atļauto zvejas rīku klāstā mazinājušas varbūtību, ka zvejas rīks nogalinās bruņurupučus. Lai arī šī ir laba ziņa dabas aizsardzības aktivitāšu lauciņā, joprojām situācija attiecībā uz bruņurupučiem ir diezgan nopietna un daudzviet šo jūras iemītnieku skaits turpina strauji samazināties. Turklāt papildu slogu tam visam rada arī klimata pārmaiņas, ja vēl pret cilvēku vēlmi iznīcināt bruņurupuču olas vai medīt pašus bruņurupučus var cīnīties, tad piekrastes applūšana  vai pārkaršana ir lietas, ko nevaram ietekmēt, bet kas ir nāves spriedums neskaitāmiem vēl nedzimušiem bruņurupucēniem. Piemēram, nesen Austrālijā pirms vispār mazuļi paspēja izšķilties, tie gāja bojā jūras līmenim ceļoties un appludinot piekrasti, kur atradās bruņurupuču olas, savukārt citā piekrastē smiltis bija tā uzkarsušas, ka temperatūra izrādījās pārāk augsta vēl mazuļiem.

Te gan ir vietā pieminēt, ka iespējams, labajām ziņām par pieaugošo bruņurupuču skaitu, kas dodas krastā dēt olas, iemesls ir meklējams dabas aizsardzības pasākumos, kas tika ieviesti pirms vairākām desmitgadēm -  šie dzīvnieki dzimumgatavību sasniedz lēni, dažas sugas tikai pēc 12 vai pat 30 gadiem.