Pirms vairāk nekā 10 gadiem Rietumugandā, Alberta ezerā, atklāja naftu. Tas, protams, raisīja domas par ienesīgu biznesu, un Uganda izteica cerību kļūt par vadošo Austrumāfrikas naftas ieguves valsti. Taču valdības nespēja atrast naudu infrastruktūras un naftas pārstrādes rūpnīcas būvniecībai šo sapni ir pamatīgi iedragājusi, tiesa gan atrastie resursi bez tīkotājiem nav palikuši. Runas par to, ka nafta visiem spēkiem no ezera jāizceļ un jārealizē nerimst, neraugoties uz to, ka ezers atrodas aizsargājamā dabas teritorijā un naftas ieguve laikā, kad jāsamazina siltumnīcefektu radošo gāzu apjoms, ir vairāk nekā nevēlama.

Uganda ir valsts, kurā nauda un enerģija ir ļoti nepieciešama. Lielāko daļu no te pieejamās saražo uz Nīlas uzbūvētās hidroelektrostacijas, bet neraugoties uz to, ka pasaulē garākā upe ir Ugandas teritorijā, tikai 15% tur saražotās enerģijas sasniedz vietējos iedzīvotājus. Par naftas ieguvi Ugandā politiķi un uzņēmēji nevēlas runāt, arī žurnālisti savās pārdomās dalās pie izslēgta mikrofona. Vienīgie, kas šajā jautājumā ir atvērti, ir nevalstiskās organizācijas. Āfrikas enerģijas pārvaldības institūts nerimstoši strādā pie tā, lai, gadījumā, ja nafta tomēr tiks iegūta, process notiek iespējami godīgi pret vietējām kopienām. Naftas jautājums šajā teritorijā saasinājis diskusijas ne tikai par godīgu ienākumu sadali un enerģijas pieejamību, bet arī drošību.

Tā kā naftas rezerves ir atrastas ezerā starp divām nabadzības plosītām valstīm, kārotais resurss līdzi nes arī jaunus konfliktus starp Ugandu un Kongo Demokrātisko Republiku. Lai no tiem izvairītos, institūta izpilddirektors Dikens Kamugiša sācis strādāt ar vietējām kopienām arī aiz Ugandas robežām.

Dikens Kamugiša: Mēs sadarbojamies ar nevalstiskajām organizācijām gan Kongo, gan Burundi, gan Ruandā. Ugandai un Kongo Demokrātiskajai Republikai jau iepriekš ir bijušas nesaskaņas robežu jautājumā attiecībā uz resursiem, pierobežas teritorija attiecībā tieši uz fosilo resursu ieguves vietām ir vairākkārt pārdalīta. 2008. gadā Kongo apgalvoja, ka viņu pusē esot iegājis viens no inženieriem, kas privātā uzņēmuma “Heritage Oil” uzdevumā, veica naftas ieguves vietas izpēti. Kopš tā laika ezerā starp Kongo un Ugandu vairākkārt ir uzbrukts mūsu zvejniekiem.

Tā kā konflikti naftas dēļ šajā ezerā jau notiek un ir skaidrs, ka nākotnē situācija kļūs arvien saspringtāka, Kongo pusē cilvēki uzskata, ka Uganda mēģina izsaimniekot viņu naftu, taču par pierobežas teritoriju, kurā ir derīgie izrakteņi, jau sen ir noteikts, ka tajā saimnieko abas valstis, turienes resursi nevar piederēt vai nu tikai Ugandai vai tikai Kongo.

Politiskā līmenī joprojām nav panākta skaidra vienošanās kas kuram šajās naftas ieguves vietās pieder. Paredzams, ka nesaskaņas būs arī ar otru kaimiņvalsti Keniju, jo sākotnēji bija domāts, ka nafta tālāk tiks transportēta uz turieni, taču Ugandas prezidents nedēļas laikā pārdomāja un iepriekš nebrīdinot vienojās ar Tanzāniju par naftas vada būvniecību dienvidu virzienā. Tas viss rada neapmierinātību. Ja miljardus dolāru vērta naftas pārstrādes rūpnīca tiks uzbūvēta Kongo pierobežā, tad draudi drošībai būs vēl lielāki, jo Kongo nav īstas valdības, tur valda nemieri – varat iedomāties, cik aizsargāta būs šī infrastruktūra! Bet mēs ceram, ka strādājot jau laikus ar vietējo sabiedrību varēs kaut nedaudz mazināt spriedzi. Tāpat Ugandā šobrīd notiek darbs pie jauna Vides likuma izstrādes, - mūsu uzdevums ir panākt, lai tajā tiktu ietverts iespējami daudz un naftas ieguves gadījumā vairāk ņemta vērā ietekme uz vidi un drošību. Ir jāpanāk, ka darbības, kas reģionā mazina drošību un kaitē videi, patiešām būtu prettiesiskas. 

Runājot par Vides likumu, kas jums tikai top. Vai šobrīd jums ir likums, kas aizliedz iegūt naftu nacionālā parka teritorijā?

Dikens Kamugiša: Protams, tas par ko mēs vairākkārt esam runājuši, attiecas uz to, vai Ugandā iespējams samērot aizsargājamo teritoriju tīklu ar resursu ieguvi, īpaši attiecībā uz ogļūdeņražiem. Esošais likums nav spēcīgs, tāpēc arī ir nepieciešams jauns. Tas nav efektīvs vides aizsardzībā.

Kopš 2013. gada Nacionālā vides pārvalde kopā ar Ūdens resursu ministriju un arī mums kā nevalstisko organizāciju strādā pie jaunas dabas resursu apsaimniekošanas sistēmas izveides, taču parlaments to ir apturējis. Uz dabas rezervātiem un nacionālajiem parkiem ir attiecināmi normatīvie akti, kas nav īsti skaidri definējuši, ko tad drīkst un ko nedrīkst darīt.

No vienas puses ir teikts, ka naftas ieguve nacionālajā parkā nav atļauta, taču vienlaikus arī minēts, ka tā ir iespējama, ja Ugandas Dabas pārvalde ir izsniegusi atļauju. Tāpat ari teikts, ka ir atļauts iegūt resursus, ja tas nekaitē apkārtnes dzīvniekiem. Bet kur ir šī robeža, uz kuriem dzīvniekiem to attiecina un ko uzskata katrā konkrētā gadījumā par kaitējumu?

Tāpat arī jāņem vērā, ka Kongo puse ir vienojusies ar naftas kompānijām, ka ezerā varēs iegūt naftu – un ja to darīs Kongo, tad kas notiks ar Ugandas pusē esošiem dabas resursiem? Kā lai šādu valsti pārliecina neiegūt naftu?

Mēs esam centušies iesaistīt šajā visā lielās organizācijas – Pasaules Dabas fondu un Starptautisko dabas aizsardzības savienību – un panākt, ka ūdens resursi patiešām tiek aizsargāti – bez ūdenstilpju aizsardzības tādām valstīm kā Uganda klāsies pavisam grūti.

Šis ir viens no piemēriem, kāpēc par ūdenstilpju aizsardzību ir jādomā globālā mērogā. Ne tikai tāpēc, ka tas tiešā mērā ietekmē to, ar kāda veida resursu ieguvi var nodarboties valstis, kur vides likumdošana ir vāja un vides aizsardzība nav prioritāte. Lielā mērā tas, kas notiek šādu valstu ezeros vai nacionālajos parkos skar mūs visus. Reģionu, kurā Uganda plāno iegūt naftu šķērso Nīla – tas nozīmē, ka naftas vads kādā brīdī šķērsos pasaulē garāko upi. Ja tajā rodas piesārņojums, cietēji būs daudzi.

Nafta vēl nav iegūta, naudas arī vairs nav

Naudas lietas ar naftas ieguvi Ugandā jau paspējušas sist augstu vilni, pirms vispār kāds pie naftas ir ticis. Lai tiktu pie naftas pārstrādes rūpnīcas, kas paredzams dienā pārstrādās 30-60 tūkstošus barelu naftas, nepieciešami četri miljardi ASV dolāru. Pašai Ugandai jāsedz tikai trešā daļa izdevumu, taču arī savas daļas segšanai valsts piesaistījusi ārvalstu investorus, kas nesis līdzi arī pirmos neizdevīgos nosacījumus.

Dikens Kamugiša: Ja notiek sarunas par naftas ieguvi laikā, kad naftas cena ir zema, varat būt droši, ka lielās kompānijas piespiedīs jūs darboties uz ļoti neizdevīgiem nosacījumiem. Nav nekāds brīnums, kāpēc naftas kompānijas tieši tagad ir ļoti ieinteresētas Ugandas naftas ieguvē, neraugoties uz to, ka šajā vietā nav pat piemērotu ceļu, lai nodrošinātu naftas vada būvniecību. Kur nu vēl naftas pārstrādes rūpnīcu uzcelt! Te nav nekā un šādos apstākļos mēs slēdzam līgumus ar uzņēmumiem, kas iegūs un apstrādās naftu, pretī saņemto ievērojamas nodokļu atlaides un citus atvieglojumus. Ir pat aizgājis tik tālu, ka nevis naftas pārstrādes uzņēmumi maksās Ugandai kompensācijas par darbošanos nacionālajā parkā, bet Uganda kompānijām, ja to peļņa nebūs tik liela kā cerēts.

Es esmu pilnīgi pārliecināts par to, ka kamēr vien naftas cenas pasaulē būs zemas, Uganda netiks pie izdevīga darījuma. Un vienīgais, kas šajā procesā lietas var virzīt vai nu pareizā vai nepareizā virzienā, ir mūsu pašu valdība. Ne jau kādas starptautiskās organizācijas var ko ietekmēt. Taču korupcijas dēļ valdība turpinās slēgt valstij neizdevīgus darījumus, jo ir pietiekoši daudz lielo kompāniju, kas spēj manipulēt un vadīt procesus sev izdevīgā veidā.

Korupcija šajā ziņā valstij jau ir paspējusi nest pamatīgus zaudējumus. Naftas uzņēmumi, kuri būs pilnvaroti iegūt un pārstrādāt šejienes naftu, ir spiesti Ugandai jau šobrīd samaksāt ar paredzamo peļņu saistītu nodokli, kā rezultātā degvielas fondā iepludināti jau 750 miljoni dolāru. Taču, kur šī nauda palikusi, nevienam nav skaidrs. Oficiāli tā bija paredzēta ceļa būvei, kas tālāk ļautu izbūvēt naftas vadu, taču Ugandas valdība apgalvo, ka naudas šim mērķim nav un turpmākos gadus par 10% tiks samazināts visu ministriju budžets. Neoficiāli pat izskanējušas versijas, ka par pazudušo naudu prezidents no Krievijas nopircis vairākas militārās lidmašīnas. Kā ir patiesībā, kas to lai zina, bet skaidrs ir viens – naftas vada būvniecība nesīs līdzi ierobežojumus vietējām kopienām, noteiktās teritorijās neļaujot dzīvot vai saimniekot.

Kā jūs paredzat nākotnē: ja Uganda tomēr iegūs naftu, kā tas ietekmēs alternatīvās enerģijas tirgū notiekošo? Vai vēl būs interese, piemēram, par saules enerģiju?

Dikens Kamugiša: Mums ir atjaunojamās enerģijas politika kopš 2005. gada, bet, ja paskatās uz naudu, ko atjaunojamos resursos investē valdība, apjoms ir ļoti mazs. Saules enerģijas sektorā šobrīd vispār ieguldījumus ir veikuši tikai privāti investori, un arī ļoti ierobežotā apjomā. Tikmēr Āfrikas banka piešķir miljoniem dolāru valdībai, bet kur tā nauda tālāk paliek? Valdības interesēs ir būvēt dambjus un politiķi uzskata, ka saules enerģijas attīstība ir jāatstāj tikai privāto rokās. No vienas puses tas ir labi, bet privātais sektors ir ieinteresēts gūt ātru peļņu. Taču lielākā daļa šejienes sabiedrības dzīvo ļoti nabadzīgi un nav gatavi tik daudz maksāt, lai investīcijas ātri atpelnītos. Protams, ja tagad sāks iegūt naftu un uz upēm joprojām tiek būvētas lielas hidroelektrostacijas, tad ne saules , ne vēja enerģija neattīstīties tik ātri kā cerēts un enerģētikā dominēs nafta un hidroenerģija.

Mēs vienīgais ko varam darīt ir iespējami daudz prasīt, lai cilvēkiem ir pieejama elektrība. Daudzās vietās visvienkāršākais veids kā pie tās tikt ir uzlikt Saules paneli. Un tajā ir jāpiedalās arī valdībai, nevis tikai privātam sektoram. 

Ugandai nafta nepieciešama parādu segšanai

Nesen Ugandas prezidents atklāja zelta pārstrādes rūpnīcu. Kā izrādās, šī 15 miljonus dolāru vērtā Beļģijai piederošā zelta pārstrādes rūpnīca apstrādās zeltu, kas ievests no Kongo un Tanzānijas. Ar starptautisko koncernu starpniecību zelts tiks eksportēts no Ugandas kā Ugandas zelts, lai gan patiesībā tas būs Kongo zelts. Zelts, nafta – mainās tikai nosaukumi, bet ideja paliek. Arī Ugandas nafta būs resurss, ko izsaimniekos citi un peļņa tiks gan starptautiskām naftas pārstrādes firmām, gan Ugandas enerģijas sektora mega investoram Ķīnai. Neraugoties uz to, ka naftas ieguve ir videi nedraudzīgs process, vēl jo vairāk nacionālā parka teritorijā, nav šaubu, ka tikko kā atradīsies nauda infrastruktūras būvniecībai, ieguve sāksies maksimālā apjomā. Tiesa gan neoficiāli Ugandā runā arī par to, ka, kamēr naftas rezerves tika pētītas, liela daļa jau ir nelegāli izvesta no valsts. Vai tiesa, ka nafta patiesībā jau ir pārdota?

Dikens Kamugiša: Ja jūs paskatītos uz to milzīgo aizdevumu apjomu, ar ko Uganda katru gadu apaug, jūs saprastu, cik ļoti tā nafta ir nepieciešama parādu segšanai. Ja pabrauc pa Ugandas ceļiem, tad redzams, cik maz ir asfaltētu, kvalitatīvu segumu. 90% ceļu te ir uzbūvēti par aizdotu naudu. Ja tie nav Eiropas projektu līdzekļi, tad tie ir ķīniešu aizdevumi. Cilvēki ir nobažījušies, no kādiem līdzekļiem tad mēs to visu atdosim? Kas ir mūsu resursi? Nafta! Neatkarīgi no tā, vai kādam jau tā ir vai nav apsolīta, ir vairāk kā skaidrs, kā tā tiks tirgota. Pasaules Banka bija aprēķinājusi, ka ceļu nozarē vien - ja valdība investē vienu dolāru, tā atpakaļ saņem tikai pusi. Līdz ar to patiesībā no daudzām mūsu investīcijām, valsts nemaz nevar tikt pie peļņas. Un ja nav peļņas, tad nav no kā atmaksāt aizdevumus. Tāpēc es uzskatu, ka atrastajai naftai un aizdevumiem ir cieša saistība. Un ja šāda saistība pastāv, tad varam būt droši, ka nafta ir pārdota, pat ja tā vēl nemaz nav izrakta. Taču runas par to, ka nafta patiešām varētu būt jau pa kluso izrakta un pārdota, ir aplamas. Lai to tālāk pārdotu, tā būtu jātransportē cauri Dienvidsūdānai, kura pati šobrīd nav spējīga ekspluatēt savu naftu, kur nu vēl atbalstīs Ugandas naftas pārvešanu caur savu teritoriju. Pati Dienvidsudāna ir milzīgos parādos.