Garšvielas cilvēkus valdzinājušas visos laikos. Ne velti senos laikos jūras braucēji un tirgotāji stājās pretim briesmām un grūtībām, lai tiktu pie eksotiskām garšām. Garšvielas mūsdienās ir neatņemama virtuves sastāvdaļa. To pierāda fakts, ka Eiropas Savienība ir viens no lielākajiem garšvielu tirgiem pasaulē, kam, protams, ir savi ieguvumi un savi zaudējumi. Reti kurš, pieliekot eksotisku garšvielu maisījumu savām pusdienām, iedomāsies - vai izmantotā garšviela vai garšaugs ir droša pārtika, taču, kā izrādās, - tieši šāds jautājums nodarbina Eiropas zinātniskās institūcijas, tostarp arī pašmāju zinātnisko institūtu BIOR. Izrādās garšvielas var būt arī kaitīgas - tajās var atrast gan ķīmisko, gan bioloģisko piesārņojumu. Par garšvielu kaitīgumu un nekaitīgumu, kā arī par pašmāju pētnieku atklājumiem garšvielu izpētē, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta zinātniskā institūta „BIOR" direktors Aivars Bērziņš.

"Garšvielu klāsts, ko vilto, ir ļoti plašs. Noteicošais par interesi viltot ir garšvielas cena. Samaltām garšvielām bieži mēdz pievienot papildvielas, lai palielinātu masu," skaidro Aivars Bērziņš.  

Safrāna ir viena no garšvielām, ko bieži vilto. Pa diviem eiro nevar nopirkt safrāna paciņu. Tas visticamāk ir viltojums. Ne tikai garšvielu, bet pārtikas un dzērienu viltojumi šobrīd ir viens no ienesīgākajiem nelegāliem biznesiem, atklāj Bērziņš.

Garšvielu lietojums senatnē

Vēsturnieki uzskata, ka garšvielas cilvēki sākuši izmantot jau neolīta laikmetā. To atklāšanas veids bijis samērā vienkāršs – gaļa tika gatavota dažādās lapās un kādā mirklī cilvēks saskatīja saistību starp dažādajām garšām un izmantotajiem augiem. Vēsturnieks Imants Ļaviņš norāda, ka saglabājušās daudzas liecības un stāsti par garšvielu lietošanu senatnē.

“Ja mēs runājam par senākiem avotiem, tad Šumēru māla plāksnes, kas aprakstītās ķīļrakstā, ir saglabājušās no 3.g.t.p.m.ē. un tajās ir atrodamas ziņas par timiānu un citiem aromātiskiem augiem,” atklāj Imants Ļaviņš.

Ļaviņš arī stāsta, ka aprakstus par garšvielu lietošanu var atrast arī Bībelē Vecajā derībā. Liecības par garšvielu izmantošanu nav tikai rakstiskas, ir atrasti arī arheoloģiski pierādījumi. Piemēram, Sīrijā ir atrasti pierādījumi tam, ka krustnagliņas ir lietotas 1800.-1700. g.p.ē. Ir arī ziņas, ka ķīniešu galminieki pirms došanās pie valdnieka košļājuši sausus krustnagliņu ziedpumpurus, tādējādi atsvaidzinot elpu.

Interesants ir eksotisko garšvielu ceļš uz Eiropu. Garšvielas šurp ceļojušas gan no Āzijas, gan dažas no tām arī no Amerikas. Vaniļa, sarkanie pipari jeb čili, arī smaržīgie pipari pie mums nonākuši no Amerikas. Protams, lielākā daļa no garšvielām ceļojušas pa Zīda ceļu. Ļaviņš garšvielas saista ne tikai ar gastronomiskām baudām, bet arī iespēju uzzināt par citām kultūrām. Romieši un grieķi garšvielas izmantoja visnotaļ plaši un tādās pilsētās, kā Aleksandrija tās bija brīvi pieejamas.

Viena no liecībām par garšvielu pielietojumu ir Apīcija pavārgrāmata, kas varētu būt izdota aptuveni 4-5.gadsimtā, tajā apkopotas Romas bagātāko ļaužu maciņiem atbilstošas receptes. Arī šajās receptēs jau izmantotas tādas garšvielas kā kumīns, dažādi pipari, koriandrs un daudzas citas garšvielas. Jāpiebilst, ka garšvielas izmantoja ne tikai ēdienu un dzērienu gatavošanā.

“Tās sauktās barbaru tautas, kas uzbruka Romas impērijai, meslus iekasēja ne tikai zeltā, bet arī piparos,” atklāj Ļaviņš.

Sodi par garšvielu viltošanu bijuši bargi, savukārt, lai cīnītos ar šāda veida krāpniecību, tirgotāji piparus pārdeva nevis samaltus, bet gan graudos, arī kanēli nemala, bet pārdeva tā mizu, lai pircējs varētu būt drošs par produkta īstumu. 

Otzi vīra pēdējā maltīte

Cilvēka ķermenis ir kā milzīgs vēstures arhīvs - tas var daudz pastāstīt par laikmetu, kurā cilvēks dzīvojis, un zinātnei attīstoties, ir iespēja šo informāciju precīzāk un labāk atklāt. Lūk, kāds labs piemērs!

1981. gadā Itālijas Alpos vācu kalnā kāpēji vairāk nekā trīs kilometru augstumā atrada sasalušas cilvēka paliekas, kuras piederējušas kādam seno laiku medniekam. Viņa ķermenis bija pilnībā klāts ar ledu, tādējādi saglabājies ārkārtīgi labi, neskatoties uz to, ka šis vīrs dzīvojis pirms 5300 gadiem. Laikam ejot, zinātnieki pētījuši šī cilvēka dzīvi. Tas nodēvēts par Otzi cilvēku un pētīts, izmantojot neinvazīvas tehnikas un DNS analīzi. Līdz šim ir zināms, ka Otzi vīrs bija nodzīvojis savam laikam garu mūžu - 45 gadus. Viņš bija metrs sešdesmit garš un svēra aptuveni 50 kilogramus. Visticamāk Otzi vīru kāds ir nogalināja - par to liecina bultas uzgalis, kas atrasts šī ledusvīra mugurā.

Lai arī nav iespējams noskaidrot, kāpēc kāds vīru savulaik nogalinājis,

ir zināms, kas bijusi Ozti vīra pēdējā maltīte - tā bija kaltēta kazas gaļa - akmens laikmeta variācija par bekonu. Kopumā šis vīrs bija ļoti iecienījis dzīvnieku izcelsmes lietas - viņa apģērbā dominēja ādas izstrādājumi, turklāt vislielāko pārsteigumu pētniekiem sagādājis tas, ka viņam pat bijušas no govs ādas veidotas kurpju šņores.

Tāpat saskaņā ar kādu agrāk veiktu pētījumu noskaidrots, ka šī vīra ķermeni klājuši vairāk nekā 60 tetovējumi.

Lai saprastu, kas tieši bijusi akmens laikmeta cilvēka pēdējā maltīte, zinātnieki lika lietā metodes, kas spēj izanalizēt gaļas struktūru līdz pat nanoizmēriem. Ja jau pirms vairākiem gadiem pētnieki bija nonākuši pie secinājuma, ka senā vīra maltīte bijusi kazas gaļa, tad tagad ir izdevies noskaidrot precīzu tās konsistenci. Iepriekš nebija skaidru ziņu par to, vai gaļa ēsta svaiga vai termiski apstrādāta. Vēl interesanti atklājumi izdarīti par baktērijām, kas varēja būt vīra kuņģī - izskatās, ka viņam nebija svešas arī kuņģa čūlas problēmas.