Noslēgusies mēnesi garā ekspedīcija gar jūras krastu “Mana jūra”, kuras mērķis bija informēt sabiedrību par jūrmalas piesārņojumu. Ja savākt aiz sevis un pacelt nokritušus atkritumus pludmalēs cilvēkiem sagādā grūtības, tad kur gan vēl varam domāt par nopietnāku cilvēku iesaisti jūras piesārņojuma problēmu risināšanā?  Šādu provokatīvu un, iespējams, retorisku, jautājumu šogad ir aktualizējusi kampaņa “Mana jūra”, mēneša laikā ejot gar Baltijas jūras piekrasti Latvijas teritorijā un savācot piekrastē esošos atkritumus. Kas ir izplatītākais atkritumu veids mūsu pludmalēs, cik tās ir piesārņotas un kāpēc vēl joprojām daļa sabiedrības uzskata, ka pludmales smiltīs izmestais nedara postu videi? Secinājumi pēc ekspedīcijas raidījumā Zināmais nezināmajā kopā ar Vides izglītības fonda vadītāju, kampaņas "Mana jūra" ekspertu Jāni Ulmi.

Depozītsistēma citviet; kāpēc to arvien neievieš Latvijā

Kā karsts kartupelis ministriju un deputātu mutēs gadiem ilgi tiek muļļāts jautājums par t.s. depozīta sistēmas ieviešanu. Princips ir vienkāršs - katrai plastmasas pudelei tirdzniecībā pielikt klāt papildu uzcenojumu, kuru pircējs var saņemt atpakaļ, nododot pudeli tam paredzētā automātā. Šādā veidā mūsu kaimiņvalstī Igaunijā tiek saņemti atpakaļ aptuveni 90% no pudeļu apjoma un nodoti tālāk šķirošanai un otrreizējai pārstrādei.

Mūsu kaimiņi igauņi dzērienu iepakojumu depozīta sistēmu izveidoja jau pirms vairāk nekā 10 gadiem. Lietuvā šo sistēmu sāka ieviest šogad. Lielākā daļa no depozīta sistēmām, kas pieejamas Eiropā, piedāvā nodot gan PET pudeļu, gan skārdeņu iepakojumus, gan arī stikla pudeles. Valstīs, kurās ir ieviesta depozīta sistēma, ir ļoti augsti pārstrādes rādītāji, piemēram, Vācijā pēc dažādiem datiem, tiek pārstrādāti no 96, pat 99% skārdeņu. Vācija, Somija, Beļģija un Norvēģija ir topu augšgalā un visās šajās valstīs pārstrādei nodoto skārdeņu daudzums tuvojas 100%. To, kādi rādītāji skārdenēm ir Latvijā, nav iespējams precīzi noteikt, jo Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas dati sniedz informāciju par visu iepakojuma veidu pārstrādi, izdalot tos pēc materiāla, nevis pielietojuma. Otrreizējai pārstrādei pēc ministrijas datiem tiek nodoti 52% metāla iepakojumu.

Ideju, ka arī Latvijā varētu ieviest dzērienu iepakojuma depozīta sistēmu, 11. Saeima noraidīja, bet Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija pagājušajā gadā no idejas atteicās, tā vietā vēloties turpināt attīstīt atkritumu šķirošanas sistēmu. Bet portālā manabalss.lv šī gada maija beigās parādījās iniciatīva “Par iespēju saņemt atlīdzību par dzēriena iepakojuma nodošanu”.

Nauda, ko, nododot taru, var saņemt atpakaļ ir ļoti dažāda. Piemēram, Igaunijā par jebkuru no nododamo dzēriena iepakojumu tie ir 10 eiro centi, bet Norvēģijā cena svārstās no vienas līdz 2.50 Norvēģijas kronām. Vācija, kur par vienu pudeli var saņemt līdz pat 25 eiro centiem, pudeles iespējams nodot veikalos, pretī saņemot kuponu, kuru var vai nu iztērēt par precēm tur pat veikalā, vai samainīt pret naudu pie kases. Protams, visi pudeles un skārdenes nenodot, bet ir daudzi cilvēki, kuri izmanto iespēju dzērienu iepakojumu savākt un apmainīt pret vajadzīgo.

Igaunijā, kur depozīta sistēma darbojas jau vairāk nekā 10 gadus, 90% no PET un arī stikla pudelēm tiek nodotas pārstrādei. Latvijā dati pieejami par iepakojumiem kopumā, neizšķirot atsevišķus iepakojumu veidus, bet pēc pieejamajiem datiem 2014. gadā pārstrādei tika nodoti  36% plastmasas un 61% stikla iepakojumu.  Par spīti lielajai atšķirībai starp abām valstīm, Latvijā pagaidām par depozīta sistēmas ieviešanu nedomā.
Šobrīd portālā manabalss.lv iniciatīvu “Par iespēju saņemt atlīdzību par dzēriena iepakojuma nodošanu” parakstījuši jau vairāk nekā 3300 cilvēku. Ja iniciatīva savāks 10 000 parakstu, to būs jāvērtē Saeimai. 

Pasaule sasilst, kur nākotnē notiks Olimpiskās spēles

Vasaras Olimpiskās spēles parasti ir tiešā un pārnestā nozīmē karsts piedzīvojums, taču pētnieki no Kalifornijas Universitātes norāda, ka globālās sasilšanas rezultātā ar laiku daudzas pilsētas būs pārāk karstas, lai tajās varētu notikt Vasaras Olimpiskās spēles. Septiņdesmit gadu laikā tikai astoņas Ziemeļu puslodes pilsētas ārpus Rietumeiropas būs pietiekoši vēsas, lai varētu uzņemties sacensību rīkošanu -  apgalvo pētnieki, piebilstot, ka tas ievērojami apgrūtinās darbu olimpiādes mājvietas izvēlē. Vadošais pētnieks Kirks Smits no Kalifornijas Universitātes Bērklijā uzskata, ka Olimpisko spēļu mājvietas cietīs ne tikai tāpēc, ka daudzviet pasaulē celsies ūdens līmenis, bet arī karstuma dēļ. Tas būtiski ietekmētu to, cik daudz sacensību varētu notikt brīvā dabā, un tādas disciplīnas, kā piemēram, maratons, ir viens no pirmajiem, kas no Olimpisko spēļu programmas tiktu izslēgts bīstami augstās temperatūras dēļ. Analizējot to, kādi ir pastāvošie kritēriji izvēloties olimpisko spēļu organizētājvalsti, 2028. gadā no šī saraksta tiktu izslēgtas tādas pilsētas kā Madride, Roma, Parīze, Budapešta, Stambula un Tokija, kas vasaras olimpiskās spēles rīkos 2020. gadā. Saskaņā ar pētnieku teikto, pilsētas, kas varētu būt nākotnē piemērotas šādiem uzdevumiem ir Sanktpēterburga, Kalgari, Vankūvera, Sanfrancikso un par prieku mums visiem - arī Rīga. Neviena Dienvidamerikas vai Āfrikas pilsēta šajā sarakstā nav iekļauta. Atgādinājums: pašreizējie izvēles kritēriji paredz, ka pilsētā, kurā notiek Olimpiāde, ir vismaz 600 000 iedzīvotāju.

Zinātnieki gan norāda, ka šis pētījums ir balstīts tikai uz modelēšanas datiem un lai izteiktu precīzākas prognozes, būtu nepieciešams analizēt vēl arī citus datus.