Šī gada laikā raidījums Zināmais nezināmajā  viesojies piecās Ziemeļvalstīs, lai, sadarbībā ar Ziemeļvalstu Ministru Padomes biroju Latvijā, izzinātu un iepazītu tuvas un tālas ziemeļvalstis. Decembrī šī cikla noslēdzošie četri raidījumi, kuros iepazīstam Latvijai vēsturiski tuvāko ziemeļu zemi - Zviedriju. Tā ir trešā lielākā valsts Eiropas Savienībā. Attālums starp Zviedrijas dienvidu un ziemeļu galējiem punktiem ir lielāks, nekā attālums no šis valsts dienvidu punkta līdz Romai. Šī izstieptā teritorija ir ārkārtīgi daudzveidīga gan ar dabas ainavām, gan pilsētām. Šoreiz dodamies uz Zviedrijas ziemeļiem aiz polārā loka, kur nelielā kalnu pilsētā Kirūnā ir pasaulē lielākās dzelzsrūdas raktuves. Dodamies 1365 metru dziļumā un tiekamies ar raktuvju strādniekiem, iepazīstam viņu ikdienu un izsekojam dzelzsrūdas ceļam no kalna dzīlēm līdz gatavam produktam. Vēl arī stāsts, kāpēc dzelzsrūdas ieguve apdraud pilsētu un kā notiek pilsētas pārcelšana.

Dzelzsrūda Kirunavāra kalna dzīlēs

Tālu Zviedrijas ziemeļos, aiz polāra loka un kalnu ieskauta atrodas neliela kalnrūpniecības pilsēta vārdā Kirūna. Tajā dzīvo 18 tūkstoši iedzīvotāju, taču Kirūnas pašvaldības teritorija ir otrā lielākā pasaulē – 20,5 tūkstoši kvadrātkilometru Lapzemes sniegu ieskauti. Tāda arīdzan ir Kirūnas ainava ziemā, kad tajā viesojamies - novembrī temperatūra var noslīdēt līdz mīnus 20 grādiem, bet polārajā naktī saule virs apvāršņa parādās vien īsu mirkli. Šī pilsēta neatšķirtos no citām Lapzemes ziemīgajām pilsētām, ja vien - tajā nebūtu pasaulē lielākās dzelzsrūdas raktuves. Kirunavāra kalna dzīlēs slēpjas viena no Zviedrijas vērtīgākajām izejvielām - dzelzsrūda, kura vēlāk dažādos produktos un sakausējumos nokļūst viscaur pasaulē. Gandrīz visa Eiropas dzelzsrūda nāk no 700 metrus augstā kalna, kuru vietējie Kirūnas iedzīvotāji dēvē par pilsētas sirdi.

Raidījuma komanda devās gan raktuves dzīlēs, gan augšup kalnā, lai iepazītu šo neparasto vietu, un uzzinātu, kāpēc pilsētai vārdā Kirūna ir jāpārceļas. To visu mums laipni parādīja kalnrūpniecības uzņēmuma LKAB pārstāve Jozefīne Ejemalma. Par darbu raktuvēs stāsta Stefans, kurš veic spridzināšanas darbus, un Rihards, kurš ir atbildīgs, lai ātri likvidētu sastrāgumus šahtās tuneļos, vilcienu un kravas mašīnu satiksmē

Došanās iekšā raktuvēs, nozīmē doties ar automašīnu lejup pa milzīgu alu, kurā izbūvēti tādi paši ceļi kādus redzam pilsētas ielās. Rodas sajūta, ka dodamies cauri garam jo garam tunelim, kurā kļūst aizvien tumšāks. Darbs pazemē norit gandrīz visu diennakti, izņemot tās stundas naktī, kad notiek spridzināšana. To pulksten divos naktī dzirdam arī mēs - trīs kilometru attālumā no raktuvēm. Šo pērkonam līdzīgo skaņu vietējie sauc par kalna sirdspukstu. Kad kalna sirds pārstās pukstēt, dzīvot pārstās arī pati pilsēta. 

Kalns iegrimst

Lai raktuves turpinātu strādāt, ir nepieciešams pārcelt trešo daļu pilsētas trīs kilometrus tālāk. Tas ir viss pilsētas centrs, kurā ietilpst vairākas kultūrvēsturiskas ēkas, tostarp unikālā sāmu baznīca, kas ir viena no lielākajā Zviedrijas koka ēkām. Pilsētas pārcelšanas iemeslu redzam nokļūstot Kirunavāra kalna galā - starp kalnu un pilsētas centru ir milzīga grava. Izņemot no kalna dzelzsrūdu, tukšās vietas nemitīgi aizpildās ar akmeņiem, tādējādi kalns iegrimst. 2003.gadā plaisa starp pilsētu un kalnu kļuva uzkrītoši liela un tā turpina plesties arī šodien, līdz četrdesmit gadu laikā varētu sasniegt pilsētu. tāpēc 2004.gadā tika nolemts - pilsētai ir jāpārceļas. 

Zviedrijas sarkanie nami

Zviedriem ir kāda ļoti unikāla iezīme - tā ir mīlestība uz īpašu krāsu, kuru ikviens var redzēt viesojoties Zviedrijā. Rūsgani sarkanais tonis jeb Fālu rod (izrunā kā garo oo) ir zviedru lepnums un ar to tiek krāsotas mājas visā Zviedrijā. Šo krāsu Zviedrijā sāka izmantot jau 16. gadsimtā. Pigmentu ieguva no vara Dālarnas reģiona Fālunas raktuvēs. Vara rūdas pigmentam krietnu laiku bija jāatrodas svaigā gaisā, tad to žāvēja, smalcināja, dedzināja, līdz samala smalkā pulverī. Šis pigments tiek plaši izmantots klasisko zviedru koka māju krāsošanā.

Taču ne tikai sarkanā krāsa ir tā, kas likusi zviedriem iecienīt Fālunas sarkano. Zviedri, būdami praktiski cilvēki, novērtējuši šīs krāsas spēju pasargāt koku no dabas stihijām un paildzināt ēkas dzīvi. 19.gadsimtā krāsa kļuva tik populāra, ka valsts sāka ierobežot tās izmantošanu. Tai bija zema cena, un to varēja iegādāties ikviens zemnieks un strādnieks, taču tas nepatika elitei, kura gribēja izskatīties smalka Eiropas acīs. Turīgākie krāsojas baltas fasādes un koka vietā sāka izmantot ķieģeļus - līdzīgi kā Eiropā, taču ķieģeļi zviedriem bija dārgi, tāpēc fālunas sarkanais kalpojuma par risinājumu. Zviedri secināja, ka sarkanās koka mājas izskatās gandrīz kā sarkani ķieģeļi un ar prieku visas ēkas krāsoja sarkanas. Daži saka, ka krāsa bija populāra, jo lieliski piestāvēja Zviedrijas zaļajai ainavai, taču visticamāk, lauku ļaudis to iecienīja cenas un funkcionalitātes dēļ.

Neskatoties uz estētisko baudījumu, ko vietējiem un tūristiem sniedz Fālunas sārtais ēku krāsojums arī mūsdienās, krāsai drīz būs jāmeklē aizvietotājs. Fālunas raktuvēs vara rūda izsīkst, taču vai tāpēc Zviedrijas unikālās sarkanās mājas izzudīs? Diezin vai, jo, kā bilst paši zviedri - tā nav tikai krāsa, tā ir Zviedrijas kultūras vēsture krāsas bundžā.