Kā un kāpēc Eiropa uz bēgļiem lūkojas atšķirīgi un ko šāda cilvēku migrācijas plūsma nozīmē mūsu sabiedrībai, par to ir vērts padomāt un to arī aicinām darīt raidījumā Zināmais nezināmajā.

Ir dienas vidus un vietējā skolā Ugandas centrālajā daļā ir starpbrīdis. Pagalmā mudž no aktīviem un dzīvespriecīgiem bērniem. “Man viņi visi izskatās vienādi, taču patiesībā viņi pārstāv ļoti dažādas valstis – te kopā mācās ugandieši, ieceļotāji no Kongo Demokrātiskās republikas, Dienvidsudānas, Eritrejas, mazāk no blakus esošās turīgās kaimiņvalsts Kenijas,” stāsta Sandra Kropa.

Uganda ierindojas pasaules nabadzīgāko valstu saraksta pirmajā divdesmitniekā, taču tā uzņem vislielāko bēgļu skaitu, kas te ierodas no kara un bada plosītajām kaimiņvalstīm. Vidēji dienā Ugandā ierodas 2,5 tūkstoši bēgļu, atsevišķos gadījumos sasniedzot pat 5000 robežu šķērsotājus dienā. Visvairāk ieceļotāju ir no vardarbības plosītās kaimiņvalsts Dienvidsudānas, kurai seko Kongo, Ruanda un Burundi. Salīdzinoši nesen Ugandā no Dienvidsudānas ieradās arī Regīna.

“Es te ierados pagājušā gada augustā. Man ir 8 bērni, vīrs Dienvidsudānā gāja bojā bumbas sprādzienā. Pēc tā visa man nebija kur iet, es nevarēju uzturēt sevi un bērnus, visapkārt valdīja sausums, nedrošība, vārdos neaprakstāma vardarbība un kara šausmas – es nolēmu bēgt un pievienoties tiem, kuri drošību un patvērumu meklē Ugandā. Te es ierados, reģistrējos un man piešķīra zemi, ko apstrādāt. Es dzīvoju bēgļu apmetnē un pati audzēju pārtikai nepieciešamo. Tā kā mani bērni ir mazi, viņiem ir iespēja iet šejienes skolā,” atklāj Regīna.

Regīna dzīvo Kiriandongo bēgļu apmetnē, tā ir ar pieticīgajām mājām, to ieskauj sarkanīgie zemes ceļi, 70 kvadrātkilometrus lielā nometne līdzinās vietējiem ciematiem, kur dzīvo paši ugandieši. Regīna te nav vienīgā ar šādu dzīves stāstu – līdzīgas situācijas ir piemeklējušas neskaitāmas ģimenes. Taču viņai salīdzinot ar citiem ir paveicies, jo ir viena no 52 tūkstošiem, kas ierodoties Ugandā tika reģistrēta nu jau pilnajā bēgļu apmetnē un saņem ievērojamu palīdzību - kopš 2009. gada, kad stājies spēkā progresīvais Bēgļu likums, ieceļotājiem ir iespēja ne tikai brīvi pārvietoties, bet arī iegūt savā pārvaldījumā hektāru zemes, kurā audzēt pārtiku vai arī kā citādi to izmantot pēc saviem ieskatiem. Par stādāmo un sējamo pirmajām divām sezonām parūpējas Ugandas valdība. Tāpat tie, kas Ugandā ieradušies pēdējo gadu laikā ir tiesīgi bez maksas saņemt pamatizglītību un elementāru veselības aprūpi. Tie, kuri izvēlas nepalikt apmetnē un neapstrādāt zemi, dodas uz pilsētām, kur, lielākas iespējas nes sev līdzi arī lielākas izmaksas. Lēmumu par to vai palikt apmetnē, vai tomēr meklēt laimi galvaspilsētā Kampalā šobrīd mēģina pieņemt 27 gadus vecais Mozes no Kongo Demokrātiskās Republikas. Viņš Ugandā ieradās pirms vairākiem gadiem, kad cerībā glābt savu dzīvību, izceļoja no dzimtās Goma pilsētas.

“Tie bija drošības apsvērumi, kādēļ es nolēmu pamest Kongo. Es aizbēgu no Kongo viens pats, bez radiniekiem – manu tēvu vienā dienā vienkārši nogalināja, mammu nolaupīja un es tā arī nezinu, kas ar viņu tālāk notika, brāļu un māsu man arī nav... Kongo palika viens mans onkulis, taču es zinu, ja atgriezīšos, mūs abus nogalinās. Mana ģimene bija viena no daudzajām, pret kuru tika vērsta ļoti liela vardarbība,” stāsta Mozus.

Par to, kas notiek dažādās kara un vardarbības nomocītās Āfrikas zemēs, mēs, Eiropā, pārsvarā uzzinām no ziņu virsrakstiem un arī tad tajos paustie fakti paslīd gar mūsu ausīm kā kārtējie skaitļi, kas raksturo nodarījuma apmērus vai bojāgājušo skaitu. Taču katrs šāds skaitlis ietver traģiskus dzīvesstāstus. Kongo vardarbība ilgst jau gadiem ilgi - tur daudzi piedzīvojuši brīžus, kad kāds ielaužas mājās un pie vakariņu galda nogalina visus tur sanākušos ģimenes locekļus. Vardarbība tur sit tik augstu vilni, ka bērni pat gulēt dodas ar apaviem kājās - tā, lai viņi vajadzības gadījumā būtu gatavi ātri bēgt. Lai pasargātu sevi un savu ģimeni pirms deviņiem gadiem no Kongo aizmuka arī Roberts Hakiza.

“(..) Kad devāmies prom no Kongo, mēs daudz gājām kājām, citādi līdz Ugandas robežai nebija iespējams tikt. Kad robežu šķērsojām, mēs braucām tālāk ar autobusu. Kad ieradāmies galvaspilsētā Kampalā, daudz palīdzēja bēgļu organizācijas un biedrības – mēs te satikām arī citus no Kongo un vairs nejutāmies vieni, mēs varējām runāt savā valodā, dalīties savā sāpīgajā pieredzē,” stāsta Roberts Hazika.

Tas viss licis arī pašam Robertam aktīvi iesaistīties bēgļu atbalsta centru izveidē - jauniešu bēgļu organizāciju “ Jaunie Āfrikas bēgļi integrālai attīstībai” viņš pirms vairākiem gadiem izveidoja zem kāda mango koka. Roberts sāka ap sevi pulcēt jauniešus, lai spēlētu futbolu un kaut nedaudz aizmirstu dzimtenē pieredzēto. Tagad centrs ir kļuvis par nozīmīgu atspaidu tiem, kas bēgļu apmetnes nomainījuši pret pilsētām. 

Birokrātija un korupcija Ugandā zeļ un plaukts un to nevar nepamanīt arī bēgļu kontekstā – vienalga, vai tas būtu ejot pie ārsta vai tirgojot paštaisītas rotaslietas. Jāteic gan, ka politikas līmenī Ugandā par bēgļiem valda diezgan pozitīvs viedoklis – valsts prezidents ir paziņojis, ka Uganda ir bēgļiem labvēlīgākā valsts un ka pašai Ugandai bēgļi nākot par labu. Arī vairums sastapto ugandiešu atzīst, ka bēgļi palīdz risināt vietējo problēmas - jo vietās, kur, piemēram, nav ceļu, ūdens avotu vai skolu, pateicoties starptautiskām palīdzības programmām, izdodas būtiski uzlabot infrastruktūru. Tas pats attiecas arī uz medicīnas iestādēm.

Vairākas vienstāvu ēkas ar atvērtām durvīm, pie kurām gaida vairāki desmiti sieviešu ar bērniem, tāpat arī jaunāka un vecāka gadagājuma vīrieši. Īpaši rīta stundās šis pagalms ir pilns ar cilvēkiem, kuriem nepieciešama ārsta palīdzība. Pieticīga uzņemšanas telpa, tālāk ārsta kabinets, atsevišķas mājas, kurās izvietotas laboratorijas asinsanalīzēm, stacionārs, dzemdību istaba un atsevišķa vieta ar HIV un AIDS inficētajiem. Tāda ir šejienes slimnīca, kur darba pilnas rokas, jo divi ārsti, kuru pārziņā darbojas vairāki ārstu palīgi, diendienā apskata 200-300 pacientus. Kā stāsta galvenais ārsts Martins Biaba, ierastos apstākļos vietējā slimnīca būtu krietni mazāka, taču tā kā te palīdzību sniedz arī bēgļiem, ar valdības un starptautisko palīdzības programmu atbalstu slimnīca te ir salīdzinoši labi aprīkota. No vairāk nekā 120 tūkstošiem cilvēku, kas atrodas šīs reģionālās slimnīcas pārraudzības zonā, apmēram puse ir ugandiešu un puse – bēgļu.

Klausoties dažādu Ugandā sastapto bēgļu dzīvesstāstos nākas sastapties ar tik dažādām pieredzēm un lai arī tā dēvētajā bēgļiem draudzīgākajā valstī joprojām virkne jautājumu nav sakārtoti, te tomēr jūtams, ka pret ienācējiem valda izteikti labvēlīga attieksme. Arī par drošības jautājumiem te īpaši neviens nesatraucas. Varbūt tāpēc, ka pašiem sabiedrībā ir daudz cilvēku, kuriem nav personu apliecinošu dokumentu.

“Mēs nepārbaudām precīzi katru ģimeni, kā viņi dzīvo un saimnieko viņiem iedalītajā zemē – viņi ir brīvi darīt, ko vēlas, strādāt kur vēlas. Mums ir bēgļi, kas strādā skolās vai slimnīcās ir medmāsas, tāpat daudzi iesaistās transporta nozarē un uzsāk savu biznesu vai nu kā šuvēji vai restorānu īpašnieki. Ugandā ierodas ļoti dažādi cilvēki – daudzi ir neizglītoti un neprot pat lasīt vai rakstīt, tad viņus apmāca atsevišķās grupās, taču daudzi ir arī izglītoti, kas ir gatavi strādāt un nest pienesumu Ugandas ekonomikai. Tiem, kuri dzīvo apmetnēs, ir tieši tādi paši dzīves apstākļi kā vietējiem lauku reģionos – mājās nav ne elektrības, ne ūdens caurules un apgādes sistēmas. Ir tikai urbumi, ko mēs nodrošinām noteiktās vietās un ko pēdējā laikā arvien vairāk modernizējam, lai vairāk ģimeņu varētu tikt pie ūdens. Standarta prasības ir nodrošināt, lai katram cilvēkam būtu pieejami 20 litri dienā, bet realitāte mēs spējam nodrošināt labi ja 15 vai 13 litrus, kas paredzēti gan dzeršanai un ēdiena gatavošanai, gan higiēnai un dārza laistīšanai. (..) Problēmas vairāk skar skolas, kas ir pārpildītas, jo pamatizglītība Ugandā ir bez maksas. Līdz ar to sākumā skolās ir nesamērīgi daudz cilvēku, bet tālāk vidējo izglītību ir spējīgi iegūt tikai desmitā daļa skolēnu. Izglītību par maksu vietējie un arī bēgļi vairumā gadījumu nevar atļauties. Bet mēs cenšamies nodrošināt dažu mēnešu kursus, kuros iespējams apgūt noteiktu arodu. Skolās piedāvājam arī datormācību un kā vietējie, tā bēgļi apgūst prasmes strādājot ar datoru un modernām tehnoloģijām,” iepazīstina ANO pārstāve Prosa Katura.

Ja politiskā situācija kaimiņvalstīs neuzlabosies, tad ugandieši paredz, ka ieceļotāju skaits turpinās augt. Nevar aizmirst, ka valstī jau dzīvo daudzi, kas diendienā pretendē uz ierobežotajiem ūdens un pārtikas resursiem un tas var radīt jaunus konfliktus reģionā. Lai vai kā Ugandā uzskata, ka palīdzēt bēgļiem ir ne tikai cilvēcības jautājums, bet arī ekonomisks labums. Nepārdodot, bet tikai uz laiku piešķirot zemi, valdība rēķina, ka no saražotās lauksaimniecības produkcijas paēd ne tikai bēgļi, bet arī Ugandas sabiedrība.

Ir vai nav Ugandai izdevīgi uzņemt bēgļus – viedokļi dalās. Neoficiāli vietējā prese ziņo, ka dažas valstis tiešā veidā maksā Ugandai, lai novirzītu bēgļu plūsmu sev vēlamā virzienā. Āfrika ir liels un sarežģīts kontinents, kurā sastopas visdažādākās intereses un vērtības. Daudziem eiropiešiem tā liekas tāla un ar mūsu ikdienu nesaistīta. Bet jo vairāk tajā iedziļinās, jo vairāk nākas pārliecināties par to, ka Eiropieši šajā kontinentā saimnieko aktīvāk, nekā vairums no mums spēj iedomāties. Vai Ugandas bēgļu politika ir kas tāds, ko var un vajag realizēt arī Eiropā? Kas strādā vienā reģionā, droši vien nestrādātu citā.

Brauciens uz Ugandu ir daļa no projekta "Mediji attīstībai", kas ir Eiropas Komisijas atbalstīts projekts ar mērķi, iesaistot medijus, veicināt sabiedrības izpratnes pilnveidi par savstarpējo saikni un izaicinājumiem globālā līmenī, ko Latvijā īsteno biedrība "Zaļā brīvība". Raidījums ir sagatavots ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par materiāla saturu atbild autors, un tas nekādā veidā neatspoguļo Eiropas Savienības oficiālo viedokli.