Tīrs dzeramais ūdens nav luksusa prece, tā ir absolūta dzīves nepieciešamība, kuras pieejamību savulaik Apvienoto Nāciju organizācija minēja kā vienu no cilvēka pamattiesībām. Latvijā tīrs dzeramais ūdens ir pieejams, un viena no visefektīvākām metodēm ūdens attīrīšanai ir ūdens hlorēšana - tiek hlorētas gan ūdens sistēmas mājsaimniecībās, gan sabiedriskās vietās, piemēram, peldbaseinos. Taču jautājumu hlorēt vai nehlorēt dzeramo ūdeni aktualizē Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Ūdens pētniecības laboratorijas zinātnieki, kuri noskaidrojuši, ka ne vienmēr ar hlorēšanu var panākt vēlamo dzeramā ūdens kvalitāti. Kaut gan hlora dezinficējošais efekts nav apstrīdams, noteiktos apstākļos šīs vielas izraisītajos ķīmiskajos procesos var tikt radīta labvēlīga vide baktēriju attīstībai. Par ūdens attīrīšanu raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta RTU Ūdens pētniecības zinātniskās laboratorijas vadošā pētniece Kamila Gruškevica un šī laboratorijas zinātniskā asistente Alīna Neščerecka.

Ūdens cilvēka organismā

Dzirdēts apgalvojums, ka cilvēks ir kā staigājošs ūdens maiss, šķiet tomēr cienīgāk skan beļģu anatoma Andreasa Vezālija pirms apmēram 500 gadiem dotais nosaukums “Cilvēka ķermeņa fabrika”. Tā saucas viņa uzrakstītā grāmata par mūsu ķermeņa uzbūvi. Ja šādi palūkojas uz mūsu organismu, kurā visi mehānismi un nemitīgi darbojas, tad redzam, ka bez ūdens tur nekas nefunkcionētu.

Cilvēka organismā asinīs ūdens ir 5 – 6 litri, limfā – 2 – 3 litri, urīnā – 1 līdz 1,5 litriem, žultī – 0,75 mililitri, siekalās – puslitrs, sviedros – 0,2 mililitri un vēl daudzi citi sekrēti, kas ikvienā no mums ir šķidrā veidā. Kur un kādā sastāvā cilvēa ķermenī ir ūdens un kā tas „darbina” mūsu organismu, skaidro endokrinoloģe Rīgas Stradiņa Universitātes asociēta profesore Ilze Konrāde.