Bez ūdens ne dienu! Ieliets glāzē no krāna, plastmasas pudeles vai avota - ūdens ir neaizvietojams un saprotams, ka ikviens vēlas, lai tas, ko mēs patērējam uzturā ir bezkrāsains un bez specifiskām garšām, tāds, kādam jābūt tīram ūdenim. Taču Latvijā vēl joprojām ir augsts plastmasas pudelēs pildītā ūdens patēriņš. Lai arī regulāri tiek atgādināts, ka par dzeramā ūdens kvalitāti vairumā Latvijas reģionu nav jāraizējas, cilvēki dažādu specifisku piejaukumu un garšu dēļ vēl joprojām lieto filtrus ūdens attīrīšanai vai lieto to dzeramo ūdeni, kas pildīts plastmasas pudelēs. Kas ir labs dzeramais ūdens un kādi ir filtri, kurus lietojam, par to raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Rīgas Tehniskās Universitātes Būvniecības inženierzinātņu fakultātes Ūdens pētniecības zinātniskās laboratorijas zinātniskais asistents Sandis Dejus.

"Latvijā ir ļoti paveicies ar dzeramā ūdens kvalitāti, jo lielākoties ūdeni ņem no pazemes un tas ir salīdzinoši tīrs un lielākoties to attīra no dzelzs un magnija daļiņām, kas rada brūno nokrāsu un dzelzs piegaršu, tas salīdzinot ar citām pasaules daļām ir niecīgs piejaukums ūdenim, skaidro Sandis Dejus.

Latvijā dzeramais ūdens atbilst “mersedess kvalitātei” - ir augstas kvalitātes, ļoti tīrs, dzīvībai un veselībai drošs. Ja ejam iekšā ēkas, tad ūdens var iegūt papildus duļķainīnu, varbūt nepatīkamu aromātu vai garšu. Veca iekšējā cauruļvadu sistēma var padarīt ūdeni estētiski nebaudāmāku.

Reversās osmozes metode palīdz atsāļot ūdeni

Liekas - ūdens uz pasaules ir tik daudz, taču tikai neliela daļa no tā, ko redzam uz mūsu planētas, ir ūdens, kas lietojams uzturā. Nesen raidījumā stāstījām par to, kā grafēns var palīdzēt atsāļot ūdeni, tagad stāsts par to, kā sālsūdeni var padarīt par dzeramo ūdeni ar citām tehnoloģijām. Viena no metodēm ir to tvaicējot, tomēr daudz efektīvāka ir reversās osmozes metode. Kā  tā darbojas un kurās pasaules valstīs tā jau tiek lietota, stāsta inženierzinātņu doktors Rīgas Tehniskās universitātes zinātņu prorektors profesors Tālis Juhna. Vēl arī kāds padoms tūristiem, kas vēlas uzturā lietot upes ūdeni.

Zinātnieki cer iegūt ūdeni pat vissausākajās vietās uz Zemes

Latvijā esam priviliģēti un dzeramo ūdeni ne tikai izmantojam pārtikā, bet arī mazgājot veļu, apmeklējot tualeti un dažkārt pat laistot dārzu. Citviet pasaulē ūdens resursi kļūst par nopietnu problēmu un šķiet, ka šī problēma tikai samilzīs nākotnē - aizvien siltākā planētas virsma nodrošinās cilvēci ar sālsūdeni, bet tīra dzeramā ūdens daudzumi daudzviet apdzīvotās teritorijās saruks. Taču, kamēr daudzi pētnieki liek galvas kopā un spriež, kā sālsūdeni padarīt par dzeramo ūdeni, Kalifornijas universitātes pētnieki kopā ar kolēģiem no Masačūsetas tehnoloģiju institūta strādā pie pētījumā, kā iegūt ūdeni burtiski no gaisa un Saules gaismas. Pētnieku mērķis ir radīt tehnoloģiju, kas spētu radīt ūdeni vietās, kur ir īpaši zems mitruma līmenis.

Lai to izdarītu, ir radīts Saules enerģiju izmantojošs kombains - ierīce, kura ļauj gaisā esošo mitrumu pārvērst šķidrā formā. Līdzīgus, taču enerģijas ziņā krietni vien dārgākus mitruma uzsūcējus, dažkārt lietojam arī mēs, kad telpā ir pārlieku liels mitrums. Kalifornijas universitātes pētnieki lemj, vai šāds līdzīgs prototips nevarētu būt izmantojams arī lielākos apjomos ar lētāku enerģijas piegādi.

Pētnieki norāda, ka gaiss ap mums satur aptuveni 13 tūkstošus miljardu litrus ūdens. Tas ir pietiekoši daudz, lai palīdzētu risināt tīra dzeramā ūdens trūkuma problēmu, kuru šobrīd piedzīvo divas trešdaļas pasaules iedzīvotāju. Radītais ierīces prototips ir testēts 20-30% mitrumā un spēj saražot nepilnus trīs litrus ūdens 12 stundu ilgā periodā, izmantojot vienu kilogramu speciāla materiāla, kas izmantots šajā tehnoloģijā - metālorganisko kompleksu. Veiksmīgi testi ar šo tehnoloģiju aizvadīti arī Masačūsetsas universitātes institūtā, uz kura jumta tehnoloģija spēja darboties reālos, ārpus-laboratorijas apstākļos. Tas apliecina, ka tehnoloģiju varētu kādudien ērti lietot jebkura ģimene savā mājsaimniecībā.

Idejas autors Omārs Jaghi pie šīs idejas strādā jau 20 gadus. Viņa uzdevums ir bijis radīt šādu metālorganisku kompleksu - materiālu, kur magnijs vai alumīnijs kombinācijā ar organiskām molekulām ir izkārtots porainā struktūrā un rada labus apstākļus gāzu vai šķidruma uzglabāšanai. Jau šobrīd pasaulē ir radīti ap 20 tūkstošiem dažādu veidu metālorganisko kompleksu, kurus izmanto gan CO2 absorbēšanā, gan metāna vai ūdeņraža uzglabāšanā. Metālorganiskais komplekss, kuru izmanto kombainā, darbinātā ar saules enerģiju, tika radīts pirms trīs gadiem un tā sastāvā ir cirkonijs un adipīnskābe, kas notver ūdens tvaikus.

Kā šī ierīce darbojas un kā tā izskatās, to vairāk var lasīt sciencealert.com mājas lapā, kā arī citās populārzinātniskās vietnēs, taču skaidrs ir viens - ja cilvēkam būs šāda ierīce un tā tiešām lieliski darbosies, ūdens trūkums vairs nebūs problēma arī tuksnesī.