Iepazīstinām ar kādu ļoti interesantu un iedvesmojošu ugandieti. Viņa dzīvesstāsts no vienas puses ir ilustrācija tam, cik nežēlīgi ir Āfrikas konflikti, bet no otras puses parāda, kā iespējams tikt pāri pagātnes sāpīgajai pieredzei un motivēt sabiedrību pārmaiņām.

Augstu, debesīs spīd pilnmēness. Te, uz ekvatora, tas liekas tālāks un augstāks. Sems Okello pie ugunskura spēlē savu mīļāko mūzikas instrumentu un līdz ar katru skaņu atklāj ko vairāk par dziesmu. Viņš nav tikai Ugandā slavens aktieris un dziedātājs. Viņš ir cilvēks, kas pēdējos 20 gadus veltījis tam, lai palīdzētu no kara un vardarbības cietušiem līdzcilvēkiem. Viņš ir sarakstījis dziesmu par raudāšanu – jo par spīti vecāku mācītajam, ka īsti vīrieši neraud, tieši iespēja klusībā paraudāt viņa dzīvē ir bijusi kā iespēja, kas ļauj izdzīvot un rast mieru. Sema stāsts ir skarbs, tāpat kā tūkstošiem citu ugandiešu pieredze. Bet viņš ir viens no tiem, kas savas sāpes spējis pārvērst mierā. Izveidojot patvērumu un skolu no vardarbības cietušajiem bērniem, viņš nu jau vairāk nekā 3000 cilvēkiem palīdzējis dzīvē rast jaunu sākumu.

Sems Okello: 1985. gadā, kad es vēl mācījos vidusskolā, pastāvošā valdība atbalstīja dažādus militārus grupējumus, tostarp Ugandas nacionālo atbrīvošanas armiju. Tā, var teikt, tolaik bija Ugandas nacionālā armija. Taču šis grupējums nevis iesauca, bet nolaupīja topošos kareivjus. Tā arī notika ar mani – 1986. gadā, kad devos uz skolu pēc gala pārbaudījumu rezultātiem, mani un dažus manus skolas biedrus nolaupīja. Gandrīz divus gadus es pavadīju nemiernieku armijā. Sākumā mūs aizveda uz Dienvidsudānu, kur mūs spīdzināja, psiholoģiski ietekmēja un manipulēja ar mūsu smadzenēm.

Pēc tam mūs izsūtīja pa dažādiem Ziemeļugandas reģioniem uz divu nedēļu karavīru apmācības nometnēm. Pēc kāda uzbrukuma mēģinājuma radās izdevība bēgt no bērnu armijas. Es to arī izmantoju un devos uz savu dzimto ciemu. Kad ierados, tur manas mājas vairs nebija.

Tālāk es nonācu galvaspilsētā Kampalā, kur biju no nostāstiem dzirdējis, ka dzīvo viens mans onkulis. Viņš strādāja par instruktoru autoskolā un es nonācu viņa ģimenē, sāku dzīvot graustu rajonā, mazgāt mašīnas, veļu un nest ūdeni. To visu es darīju, lai nopelnītu naudu un atgrieztos skolā. Tā arī notika – es ieguvu pat augstāko izglītību, kas man vēlāk ļāva kļūt par horeogrāfu un aktieri.

Esot Kampalā es uzzināju, ka manu jaunāko brāli no skolas ir nolaupījusi Džozefa Konija "Tā Kunga Pretošanās Armija". Arī viņš izgāja cauri bērnu armijas šausmām. Bet tad, 1998. gadā prese ziņoja par uzbrukumu vienā ciemā, kur bija 300 bojāgājušo, tostarp bija arī mans brālis, citi radinieki, draugi un bijušie skolasbiedri.

Presē bija publicētas fotogrāfijas, kurās redzami nemiernieku nogalinātie cilvēku ķermeņi, daudzi bija sagriezti gabalos un novietoti ceļa malās. Tas manī radīja milzīgu niknumu. Es vienā brīdī vienkārši devos uz automašīnu un sāku braukt. Man pievienojās viens mans draugs, kurš vaicāja, kur mēs braucam. Bet vienīgais, ko varēju viņam atbildēt bija „ es nezinu”. Mums tiešām nebija galamērķa, es tikai zināju, ka gribu braukt uz ziemeļiem.

Daudzi teica, ka esmu traks, dodoties tieši uz kara zonu, bet mani tas neatturēja. Es braucu, braucu un tad pēkšņi vienā brīdī es apstājos un man prātā ienāca doma – „Paga, otrpus Nīlai cilvēki mirst. Kāpēc gan mums nenopirkt šaipus upei zemi un neradīt vietu, kur viņi varētu justies drošībā?”

Tad es sāku tuvējās apkārtnes iedzīvotājiem prasīt, vai viņi nepārdod zemi. Daudzi smējās vai nodomāja, ka esmu traks, jo parasti jau nebrauc pie kāda uz mājām un neprasa, vai tu gadījumā negribi šo visu pārdot. Bet tajās neprāta plosītajās stundās mēs atradām vienu vietējo, kurš mums ieteica meklēt  vīru vārdā Fransiss, kurš šajā reģionā kā starpnieks daudziem palīdzot nopirkt zemi. Tā es tiku pie šīs vietas.

Sema Okello skola  "Hope North" jeb "Ziemeļu cerība"

Meklējot labāko un drošāko no pieejamiem zemes pleķīšiem, Sema izvēle krita par labu Masindi pilsētai, tā nu jau teju 20 gadus šī vieta vairāk saukta tieši Sema izveidotās skolas vārdā – "Hope North" jeb "Ziemeļu cerība". Šobrīd 15 pedagogu uzraudzībā tajā mācās ap 300 skolēnu, taču kopumā par jaunu atspēriena punktu tā kalpojusi vairāk nekā 3500 bērnu un jauniešu. Bet tālajā 1998. gadā viss sākās ar vairākiem mikroautobusiem, ko Sems Okello nākamajā dienā pēc zemes iegādes aizsūtīja uz savu dzimto ciemu Ugandas ziemeļos. Uz jautājumu, kurš vēlas aizbraukt, atsaucās 80 bērnu vecāki, kas nolēma aizsūtīt savas atvases prom no vardarbības skartās teritorijas.

Sems Okello: Es turp aizsūtīju savu draugu, jo pats biju pārāk emocionāls. Es paliku te, jauniegūtajā zemē, kur kopā ar tuvējās apkārtnes cilvēkiem ātri sākām celt vienkāršas ēkas. Tās mājas, ko šeit redzat tagad, tapa vēlākajos gados.

Es tolaik devos uz premjerministra biroju un lūdzu palīdzību sakot, ka man te ir izmitināti 80 bērni. Nezinu, vai viņš man noticēja, bet vienīgais, ko viņš piešķīra bija 100 kg pupiņu un rīsu. Es biju tik dusmīgs. Sapratu, ka tālāk palīdzību no viņa nav vērts lūgt. Atgriezos te, ziemeļos, un liku lietā visu savu naudu. Sākumā mācības un apmešanos te finansēju viens.

Kad mana nauda beidzās, meklēju palīdzību un man atsaucās kāda maza organizācija Nīderlandē, kas vēlējās palīdzēt un dara to joprojām. Kopīgiem spēkiem un pateicoties vēl arī citiem ziedotājiem, mēs esam palīdzējuši jau vairāk nekā 3000 bērniem. Nu jau mums te ir ne tikai sākumskola un pamatskola, bet arī sava veida arodskola, jo bērni te apgūst ne tikai Ugandas skolas standarta programmu, bet arī praktiskas lietas – lai tie, kuru sekmes nav augstākajā līmenī un kas netiek tālāk augstskolās, atgriežoties savās dzimtajās vietās būtu apguvuši kādu profesiju, varētu strādāt vai nu par šuvējiem, vai galdniekiem, vai arī nodarboties ar lauksaimniecību.

Mana filozofija balstās uz ideju, ka Āfrikā nav iespējama attīstība, ja visiem nav pieejama izglītība un tā nebalstās uz starptautisku dialogu. Ar izglītību vien nepietiek. Ir jāspēj klausīties un saprast citus, jāspēj diskutēt par idejām, kas skar citus.

Tāpēc es šurp aicinu arī savus draugus – viņi atbrauc un runā ar bērniem par starptautiskām lietām, politiku, to, kā stiprināt vietējās kopienas. Tāpat mēs arī aicinām dažādu organizāciju pārstāvjus mācīt bērniem ideju par investīcijām visplašākajā to nozīmē. Investēt var gan ar izglītību, gan nodarbojoties ar mikro uzņēmējdarbību. Investējot ir iespēja mainīt dzīvi un tad ir kaut kas, ko savā dzīvē sargāt, ir iemesls dzīvot vēl vismaz vienu dienu. Citādāk vietējiem ir jautājums, kāda gan jēga ir dzīvot un ar kaut ko nodarboties?

Šis ir viens no iemesliem, kāpēc “Ziemeļu cerības” aktīvisti cenšas panākt, lai kara un vardarbības skarto cilvēku dzīvē parādītos jaunas vērtības un pieredze, lai veidotos pieķeršanās kaut kam – mājai, cilvēkiem, savai dzīvei. Lai būtu ko sargāt un par ko rūpēties. Skolas programma šajā ziņā nu jau ir vainagojusies ar tādiem panākumiem, ka ne viens vien no “Ziemeļu cerībā” nonākušajiem jauniešiem apjautuši sevī pavisam jaunu aicinājumu. Pat ja viņu vienīgā bērnības pieredze bijusi karš, nemieri un nemitīga cīņa par izdzīvošanu.

Sems Okello: Atceros, reiz es pavēlāk strādāju, bija jau nakts un es ieraudzīju, ka klases stūrī sēž kāds puisis. Bija jau pāri pusnaktij un tā bija vienīgā vieta, kur tolaik bija elektrība. Viņš cītīgi lasīja grāmatu. Es viņam jautāju – ko viņš te dara! Viņš bija manāmi nobijies un atbildēja, ka mācoties. Es noteicu „ labi, es tevi rīt no rīta gribu redzēt skolā” . Viņš laikam domāja, ka norāšu viņu un ātri devās gulēt. Bet no rīta, kad redzēju viņu skolā, es viņam iedevu 100 tūkstošus šiliņu kā dāvanu par centību. Pēc kāda laika man paziņoja, ka šis puisis ir ieguvis augstāko līmeni eksāmenos un ticis augstskolā. Un tagad viņš pie mums ir atgriezies kā skolotājs.

Mūzika bērniem ļauj justies drošībā un izteikties, radīt

Ir kārtējais vakars, kad skolas pagalmā ap ugunskuru kopā sanāk simtiem bērnu un viņu skolotāju, arī atbalstītāji no citām valstīm, kas te regulāri ierodas, lai ne tikai finansiāli atbalstītu  "Hope North" programmu, bet arī paši mācītos – sarunās ar vietējiem paplašinātu savu skatījumu uz to, kas notiek pasaulē un cik dažādas ir mūsu – cilvēku – pieredzes. Mūzika te ir terapijas veids, kas ļauj runāt bez vārdiem un palīdz kaut nedaudz aizmirst pagātnes, lai arī nemaz ne tik senas, sāpīgās lappuses.

Sems Okello: Ir jānokļūst ziemeļos, lai saprastu, cik šausmīgs bija karš. Pat vietējie ugandieši, kas ir no dienvidu reģioniem, līdz galam nespēj to saprast. Mērogs, kādā notika vardarbība, ir grūti ilustrējams. Iedomājieties, ka mēs esam viena ģimene, kas sēž pie galda. Pēkšņi mūsu mājā ielaužas svešinieki un visus ielenc. Tad izvēlas vienu, kuram liek pārējos nogalināt.  Un tas nenotiek tikai vienu reizi. Šādas situācijas atkārtojas 20 gadus.

Atceros, ap 2005. gadu es devos un kara un bada plosītiem ciematiem un redzēju, kā sievietes nes bērnus ar galvām uz leju – tas bija veids, kā nodrošināt, ka bērnu smadzenēm pieplūst vairāk asiņu un skābeklis. Kad bērni nonāca šajā skolā, viņiem šī bija īsta miera osta. Viņi varēja mierīgi gulēt, zinot, ka par viņiem kāds rūpējas un ka nav jāguļ ar apaviem kājās, tā, lai vajadzības gadījumā varētu bēgt. Te vienmēr bija kāds, ar ko varēja parunāties. Šie bērni nav tādi kā citi, viņus nav viegli pārsteigt vai iepriecināt. Viņi nesajūsminās par katru lietu, ko viņiem stāsta. Bet viņi visu uztver. Tieši tāpēc vislabāk ir ļaut viņiem runāt ar mūzikas un dejas starpniecību. Tā liek viņiem justies drošībā un izteikties, radīt. Un tieši radīšanas process ir ļoti būtisks, jo tas ļauj pēkšņi sajust, ka ir iespējams jauns sākums, tas atjauno spēkus un caur saviem darbiem ir iespējams izdzīvot pilnīgi jaunas lietas. 

Ļoti svarīgi ir ļaut cilvēkiem nomainīt veco, negatīvo pieredzi pret ko jaunu, mierīgu. Tieši tāpēc es cenšos panākt, ka uz šo skolu dodas arī bēgļu bērni, kas Ugandā ieradušies no kaimiņzemēm. Viņiem ir jāiegūst jauna pieredze, jāiemācās jaunas vērtības, viņi nevar sēdēt nometnē starp tiem pašiem cilvēkiem, ar kuriem kopā viņi ir piedzīvojuši savas dzīves grūtākās lappuses.

Ja viņi neiemācās neko jaunu, tad viņi atgriezīsies savās zemēs ar to pašu kara un vardarbīas pieredzi, ar kādu viņi aizbēga. Viņi dosies atpakaļ mājās un sāks karot no tās pašas vietas, kur viņi apstājās. Mācoties un dzīvojot kopā ar vietējiem ugandiešiem, viņi apgūst citu kultūru, mazāk vardarbīgu un daudz mierīgāku.

Arī starptautiskā mērogā ir jāveido plašāks dialogs. Kāpēc Āfrika ir ar resursiem tik bagāta, bet dzīves līmeņa ziņā tik nabadzīga? Vai cilvēki te ir sliktāki? Nē! Paraudzīsimies uz attīstības procesiem līdzībās: ja es tagad gribētu iet boksēties ar pasaules čempionu, viņš mani pieveiks ar pirmo sitienu. Jo viņš ir labāk trenējies, viņam ir atbilstošs ekipējums, lielāka pieredze un fiziskais spēks. Vislabākais, ko viņš var darīt – parādīt man kā ir jātrenējas un kā viņš ir sasniedzis savas virsotnes. Es no tā varu mācīties un sasniegt pats savus mērķus. Kāpēc mēs tos pašus principus, ko pielietojam sportā, nevaram ņemt vērā risinot attīstības jautājumus? Ja Eiropa ir attīstījusies caur izglītību, kā tas nākas, ka mēs saņemam naudu no Pasaules Bankas, bet izglītības līmenis te neuzlabojas? Tātad kaut kas nav pareizi! Manuprāt, ir jāveido daudz aktīvākas un plašākas debates starptautiskā līmenī.

Ja jūs kā žurnālisti atbraucat uz Āfriku un vēlaties veidot stāstus par šejienes nabadzību un korupciju, tad varbūt ir vērts uzdot jautājumu, kāpēc te pastāv tāda korupcija? Tas ir tāpēc, ka nav sakārtota sociālās drošības sistēma. Kāpēc tādas nav? Politikas dēļ, jo tikko kā ir vāja sociālā drošības sistēma, ir vāja nācija un, ja ir vāja nācija, to var viegli ekspluatēt.

Tāpēc nevajag par Āfriku runāt tikai kā par nabadzīgu, korumpētu vietu. Vajag diskutēt par šīs nabadzības un korupcijas iemesliem.