Mūžu dzīvo - mūžu mācies! Šo teicienu pilnīgi noteikti var attiecināt uz mediķiem, kuri savā ikdienas darbā saskaras ar  ļoti atšķirīgām un situācijām, kurās neiztrūkst gan sarežģījumi, gan grūti prognozējamas reakcijas -  tas viss tikai liecina par to, ka dažādu situāciju risināšanā, mediķiem ir jābūt ļoti labi sagatavotiem un tas prasa ne tikai daudz zināšanu, bet arī praktisku iemaņu. Pirms kāda laika raidījumā stāstījām par reanimatologa darbu - profesiju, kas prasa ne tikai zināšanas par cilvēka organismu un tajā notiekošajiem procesiem, bet arī pamatīgu emocionālo noturību un spēju ātri reaģēt kritiskās situācijās. Taču šādas prasmes neiedzimst, tās iegūst garā apmācības ceļā un viens no veidiem, kas var palīdzēt sagatavot mediķus šādām situācijām ir simulācijas.

Rīgas Stradiņa universitāte sadarbībā ar ASV vadošajām augstskolām medicīnas jomā sākusi izstrādāt algoritmu, kā efektīvāk un kvalitatīvāk, izmantojot klīnisko situāciju simulācijas un tehnoloģijas, apmācīt topošos bērnu ārstus – rezidentus reanimācijā un neatliekamās palīdzības sniegšanā. Par to, kas tas par algoritmu un kā iespējams tehnoloģiski simulēt dažādas situācijas, kas var notikt cilvēka organismā, raidījumā Zināmais nezināmajā par jaunajām iespējām ārstu izglītošanā stāsta Rīgas Stradiņa universitātes docents, reanimatologs Reinis Balkmaks.

Simulatori militārajās mācībās

Karavīriem pirms došanas mācību poligonā ir jāapgūst dažādas iemaņas un, lai taupītu resursus, kā arī vieglāk sagatavotos dažādiem kaujas scenārijiem, plaši tiek izmantoti militārie simulatori. Ar tiem var šaut, imitēt dažādas situācijas un kaujas taktikas. Rūdolfam Krieivņam par simulācijām policijas un armijas darbā stāsta Nacionālās aizsardzības akadēmijas rektors Valts Āboliņš un atvaļinātais policijas ģeneralis Valdis Voins.

Mūsu organisma atkarība no Zemes rotācijas

Diennakts režīms mūsdienās nereti tiek pakārtots darāmajam, nevis darāmais mūsu bioloģiskajam pulkstenim. Darbs naktīs, diennakts maiņas, aizmigšana pēc pusnakts un pamošanās krietni pirms saullēkta – tā ir daudzu pasaules iedzīvotāju ikdiena. Ir zināms, ka regulārs un fiksēts režīms uzlabo kopējo veselības stāvokli, taču pateicoties šī gada Nobela prēmijas ieguvējiem medicīnā mēs esam uzzinājuši, kā tieši tas notiek.

Trīs amerikāņi – Džefrijs Hols, Maikls Rosbahs un Maikls Jangs – ir ieguvuši šī gada Nobela prēmiju par atklājumu – kā darbojas tie organisma mehānismi, kas kontrolē tajā notiekošos procesus, reaģējot uz gaismu un tumsu. Nobela prēmijas komiteja norādīja, ka zinātnieku atklājums par dažādu dzīvības formu iekšējo pulksteni spēj daudz ko atklāt par mūsu uzvedību un psiholoģiju. Viņu pētījumi izskaidro, kā, piemēram, dzīvnieki, augi un cilvēki pielāgo savu bioloģisko ritmu, lai sinhronizētu to ar Zemes rotāciju.

Pētījumā zinātnieki jau kopš 1984. gada darbojās ar augļu mušiņu genomu, precīzāk, viņa izolēja gēnu, kas ir saistīts ar konkrēta proteīna darbību, kas uzkrājas naktī, bet noārdās dienas laikā. Šis proteīns spēj bloķēt un aktivēt noteiktus procesus šūnu kodolos, taču ilgu laiku nevienam nebija skaidrs, kā tas notiek. Viss mainījās 1994. gadā, kad tika atklāti vēl divi gēni, kas ne tikai noteica proteīna spēju nonākt šūnu kodolos, bet arī to regularitāti. Izrādījās, tas notiek ar 24 stundu intervālu. Saskaņā ar pētnieku teikto, šis process gluži kā mūsu laikrāži signalizē šūnām, kad tām ir jāmostas un kad - tēlaini izsakoties - jāguļ.

Neatbilstība šajā ritmā vieglākā formā rada pārejošu organisma apjukumu, kas parasti piemeklē, šķērsojot vairākas laika joslas un nespējot adaptēties jaunajam diennakts režīmam, taču smagākos gadījumos ir saistīts ar tādu slimību attīstību kā Alcheimers, depresija, uzmanības deficīta sindroms un hiperaktivitāte, sirds slimības, aptaukošanās, diabēts un dažādi citi vielmaiņas traucējumi. Tiesa, tā esot tikai daļa no saslimšanām, kas saistītas ar organismā izjauktu diennakts ritmu.

Maikls Rosbahs apgalvo, ka diennakts ritmam ir pakļauti teju visi organisma audi. Tas attiecināms gan uz dzīvniekiem un cilvēkiem, gan arī augiem.

Laikā, kad zinātnieku trio tikai sāka savus pētījumus, valdīja uzskats, ka cilvēka smadzenēs ir kāds centrālais pulkstenis, kas regulē dažādus cikliskus procesus organismā, sākot no ķermeņa temperatūras paaugstināšanās un pazemināšanās līdz pat asinsspiediena izmaiņām. Taču nu izskatās, ka šādi pulksteņi darbojas arī tajos organismos, kuriem nav smadzeņu.

Zinātnieki savus secinājumus izklāstījuši īsi un kodolīgi - mēs visi esam ļoti ritmiskas būtnes, kurās katra šūna ir pakļauta dažādu pulksteņu darbībai. Ne jau velti tā saucamās hronobioloģijas pētījumi medicīnas jomā kļūst arvien aktuālāki.

Plašāk par šo varat lasīt sciencealert.com interneta vietnē.