Ar suņu šķirņu veidošanu cilvēks nodarbojas jau vairākus gadsimtus, radot suņus, kuri pēc izskata, fizioloģijas ir tādi, kā tos vēlas redzēt cilvēks, un uzvedības ziņā veic cilvēkam vēlamās funkcijas. Raidījumā Zināmais nezināmajā analizējam, kādas pataloģiskas slimības nākušas līdzi ar šo šķirņu izveidošanu un kāda ir šo slimību ārstēšana un terapija. Saruna ar veterinārārsti Lieni Dindoni un zoopsiholoģi un suņu audzētāju Ingu Cerbuli.

Šobrīd Latvijā arvien populārāki kļūst jauku un miermīlīgu šķirņu suņi. Tomēr vispopulārākie ir vācu aitu suņi, kas citur vairs nav populāri, jo viņiem ir daudz uzvedības un veselības problēmu. Tāpat arvien populārāki Latvijā kļūst maza auguma suņi, kuru galvenā funkcija jau izsenis ir bijusi – kompanjons.

"Šķirnēm var būt specifiskas problēmas, kas saistītas ar to, ka suns ir liela auguma un smagnējas uzbūves. Līdz ar to suņa locītavām un kauliem jānes vairāk, nekā dabā bija paredzēts. Mazajiem sunīšiem liela slimību grupa saistīta ar miniaturizāciju. Tas rada specifiskas elpošanas problēmas, acu problēmas. Mazi sunīši ir jauki, bet nevajag viņus veidot vēl mazākus, vajag turēties kādās saprata robežās," vērtē Liene Dindone.

Neskaidrie jautājumi par suņa izcelsmi

Jautājums par suņu izcelsmi sākumā var šķist pavisam vienkāršs: kurš gan nezina, ka suņi cēlušies no vilkiem? Taču papētot tuvāk, izrādās, ka nav tik vienkārši. Strīdīgu jautājumu ir vēl daudz. Pirmkārt, sāksim ar to, kad suns ir cēlies. Šis ir viens no neskaidrajiem jautājumiem, jo pētnieku minētie gada skaitļi ir ārkārtīgi atšķirīgi.

"Fosiliju atradumi liecina, ka suņi radušies pirms 12 – 15 tūkstošiem gadu, ir arī daži kauli atradušies, kas liecina, ka suņi varētu būt bijuši pirms 30 tūkstošiem gadu. Ir gan jautājums, vai tas bijis suns, vai kāda startpstadija starp vilku un suni," skaidro mežzinātnes institūta „Silava” zinātniskā asistente zooloģe Agrita Žunna. Mūsdienu ģenētikas metodes rāda, ka suns varētu būt radies pirms 27 – 40 tūkstošiem gadu.

Jautājumā par to, kāpēc cilvēks vēlējies pieradināt suni, Žunna norāda, ka viņai tuvāks ir uzskats, ka suns pieradinājies pats, sākotnēji vilki paši tuvojušies cilvēku apmetnēm un pamazām pieraduši, nevis cilvēks paņēmis no vilku migas kucēnu un sācis to audzināt un turēt nebrīvē.

Mūsdienās suns bieži kļūst par īstu ģimenes locekli, tomēr tik un tā populārs ir viedoklis, ka sunim ir vajadzīgs barvedis, taču neseni pētījumi atklājuši, ka suns meklē nevis barvedi, bet gan harmoniju ar saviem cilvēkiem.

Nākamais strīdīgais jautājums – kur ir cēlušies suņi. Ik pa laikam par suņu izcelsmes vietu atzīst citu pasaules daļu. Kādu laiku bija pieņemts domāt, ka tā pilnīgi noteikti ir bijusi Āzijas, vēlāk - Eiropa. Žunna norāda, ka ir arī teorija par Sibīriju, kā suņu izcelsmes vietu, bet tikpat labi, tā nav bijusi viena reize un vieta, kad suns ir pieradināts, bet tas noticis gan Eiropā, gan Āzijā un, cilvēkiem staigājot Āzijas suņi ir pārņēmuši Eiropas suņus, tāpēc šobrīd šķiet, ka suņi ir nākuši tikai no Āzijas, analizē Žunna.

Liela daļa suņu arvien ir līdzīgi saviem senčiem – vilkiem. Gan auguma ziņā, gan ožas un redzes, kā arī uzvedības ziņā,  taču lielāko daļu suņu šķirņu tomēr ir ietekmējis cilvēks. Par spīti tam, vieglāk ir nosaukt to, kas suni un vilku atšķir, nevis vieno.

Etvosa Loranda universitātes pētnieki atklājuši,  ka suņu smadzenes vārdu nozīmi un runātāja intonāciju uztver līdzīgi kā cilvēki. Tāpat kā mēs, arī suņi vārdu burtisko nozīmi uztver ar smadzeņu kreiso puslodi, bet vārdu emocionālo nozīmi – ar labo puslodi. Pētnieki norādījuši, ka suņi pievērš uzmanību vārdu nozīmei un to vajadzētu darīt arī mums. Izsakot pozitīvus vārdu ar pozitīvu toni, suņiem sāk darboties smadzeņu atalgojuma centrs, bet, ja teiks tās pašas uzslavas neitrālā tonī, suns to uztvers daudz zemākā līmenī.