Zinātne ir joma, kurā izstāstīt tematu saprotami un vienkārši ir īpaša māksla un to neprot kurš katrs zinātnes pārstāvis. Tāpēc Rīgas Tehniskā Universitāte jau vairākus gadus rīko konkursu “ResearchSlam”, kas izaicina maģistrantus un doktorantus eksaktajās un dabas zinātnēs par saviem zinātniskajiem pētījumiem pastāstīt vienkārši. Ar pieciem talantīgiem stāstniekiem zinātnē, konkursa “ResearchSlam” finālistiem tiekamies raidījumā Zināmais nezināmajā. Studijā būs Vidzemes Augstskolas maģistrante Silva Vikmane, Rīgas Tehniskās Universitātes doktorants Atis Hermanis, Latvijas Universitātes maģistrantes Veronika Leja un Līga Saulīte, kā arī konkursa organizatore Zane Skreija.

“ResearchSlam” fināls norisināsies 15. maijā, kad šīs dienas raidījuma viesiem pievienosies arī Latvijas Universitātes doktorante Zane Veinberga un Rīgas Stradiņa Universitātes maģistrants Nauris Zdanovskis. Konkursa finālā katram dalībniekam būs 15 minūtes tēmas prezentēšanai un atbilžu sniegšanai uz žūrijas un skatītāju uzdotajiem jautājumiem. Tiks vērtēta arī dalībnieka uzstāšanās, ko noskaidros ar publikas ovāciju mērījuma palīdzību.

Kad zinātnieki kļuva par zinātniekiem?

Līdz pat 19. gadsimtam zinātniekus neviens šādā vārdā nedēvēja. Viņus sauca par dabas filozofiem vai zinātnes vīriem. Angļu filozofs un zinātnes vēsturnieks Viljams Vīvels ieviesa jēdzienu „zinātnieks” 1833. gadā, publicēts tas pirmo reizi tika gadu vēlāk – 1834. gada pārskatā par fizikas zinātni. Sākotnēji gan viņa ierosinājums ieviest šo terminu bija ar nedaudz satīrisku nozīmi, tas bija kā atbildes sauciens uz tolaik mainīgo zinātnes koncepcijas būtību, kas arvien vairāk attālināja zināšanas par dabu no cita veida izziņas metodēm.

Vīvels uzskatīja, ka arvien vairāk sāk atšķirties dažādas specifiskas zinātnes jomas un vispārīgais vārds „filozofs” vairs nebija pieņemams, piemēram, tik specifiskām jomām, kā ķīmija un matemātika. Arvien biežāk parādījās vajadzība vārdam „filozofs” klāt pievienot arī paskaidrojošo jēdzienu – „dabas filozofs” vai „eksperimentālais”… Tā laika Britu Zinātnes attīstības asociācija secināja, ka zinātnē trūkst precīza un tieša termina, kas ilustrētu zinātnieka darba specifiku.

Vīvels savā ziņojumā savulaik rakstīja, ka kāds džentlmenis esot ierosinājis, ka pēc tās pašas analoģijas, kā veidots apzīmējums  - māksliniekam – varētu arī ieviest terminu „zinātnieks”. Turklāt tolaik tas bija ļoti pašsaprotams ierosinājums, jo sabiedrībā jau bija pieņemti tādi vārdi kā ekonomists un ateists. Tika definēts, ka zinātnieki ir cilvēki, kas uzdod jautājumus par parādībām, paši arī sistemātiski piedāvājot atbildes uz tiem. Zinātniekiem jau sākotnējā definīcijā tika piedēvēta ziņkārīga daba, radošums un organizētība. Tāpat arī tika norādīts, ka zinātniekiem jāpiemīt spējai novērot un pamanīt lietas, kas citu skatienam palikušas nepamanītas.

Dažus gadus pēc pirmā mēģinājuma ironizēt par vārdu „zinātnieks” Viljams Vīvels jau piedāvāja šo terminu daudz nopietnāku motīvu vadīts.

Starp citu, viņš arī vienlaikus ar terminu „zinātnieks” ierosināja vārdu „fiziķis”. Tiesa gan pirmos desmit gadus plašākā sabiedrībā šie abi jaunvārdi neguva lielu atsaucību. Vārdu „zinātnieks” plaši sāka lietot tikai 19. gadsimta beigās Amerikas Savienotajās valstīs un tikai 20. gadsimta sākumā šis vārds plaši tika lietots Lielbritānijā.