Pēdējā laikā diemžēl biežāk piesauktais vārds, analizējot pasaulē notiekošos procesus, ir terorisms. Rietumu pasaule šobrīd vienojusies kopīgā cīņā pret terorismu, taču kā radies terorisms? Kā tas attīstījies 20. gadsimtā, lai šobrīd - 21.gadsimtā - sasniegtu tik apjomīgus apmērus? Par terorisma vēsturiskajām saknēm, cēloņiem, attīstību un tā mainīgo formu, šajā raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Ostas policijas priekšnieks Valdis Voins, kurš pavisam nesen aizstāvējis disertāciju par terorismu Rīgas Stradiņa Universitātē, un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors, vēsturnieks Inesis Feldmanis.

Lielais terors PSRS

Šodien daudzās pasaules valstīs cilvēki baidās no teroristiem. Cilvēkiem, kuri varētu uzbrukt civiliedzīvotājiem, kuri vienkārši izklaidējas bārā vai dodas ikdienas gaitās. Bet pagājušā gadsimta pirmajā pusē cilvēkus vairāk biedēja terors, kuru īstenoja viņu valsts galvas. Par PSRS 1937./ 38. gadā īstenoto Lielo teroru stāsta vēsturnieks Jānis Riekstiņš.

Jānis Riekstiņš arvien meklē ziņas par represēto personu bērniem, kuri pēc Lielā terora tika izsūtīti uz citiem Padomju Savienības apgabaliem. Ja kādam klausītājam ir informācija par šo jautājumu, lūdzu, rakstiet mums uz zinamais@latvijaradio.lv, un mēs šo informāciju nodosim tālāk pētniekam.

Mūsdienu terorisma pētniecība

Zviedrijā Ūmeo universitātes doktorante Veronija Stranda veikusi pētījumu par terorismu – proti, savā disertācijā viņa ir analizējusi terora aktu notikumu vietas, balstoties uz Globālā terorisma datubāzes datiem un nonākusi pie secinājuma, ka aizvien biežāk par teroristu uzbrukuma mērķi kļūst vilcieni vai metro.

Veronija Stranda pētījumā min, ka aptuveni 60 procentos gadījumu plānotie uzbrukumi netiek īstenoti un ir novērsti, savukārt tie uzbrukumi, kuros ir arī cietušie, ar gadiem kļuvuši arvien plašāki. Pētniece uzsver, ka šo uzbrukumu mērķis ne vienmēr ir starptautiska rakstura, daļa no analizētajiem terora aktiem ir notikuši konkrētos konfliktu reģionos ar mērķi destabilizēt konfliktā iesaistīto pušu attiecības. Taču pētījums apliecina vēl kādu faktu - kopš 2001.gada masu terora akti ir kļuvuši par jaunu parādību - puse no divdesmit lielākajiem terorisma uzbrukumiem notikuši tieši pēdējās desmitgadē. Turklāt tieši ar reliģisko fanātismu saistītie terora akti ir tie, kuri sev līdzi nesuši vislielāko upuru skaitu.

Tieši šie uzbrukumi likuši pārskatīt to, kā līdz šim tikušas veiktas un plānotas glābšanas operācijas un kā veidota krīzes komunikācija.

Vēl Mičiganas universitātē un Parīzes nacionāla pētniecības centrā antropologi pēta teroristu argumentāciju, kāpēc tie ir iesaistījušies šajās organizācijās.

Antropologs Skots Atrans pēc uzbrukuma žurnāla “Charlie Hebdo” redakcijai šī gada sākumā īpaši pievērsās Francijas sabiedrības pētīšanai. Noskaidrots, ka 27 % Francijā dzīvojošo jauniešu ,neatkarīgi no nacionālās piederības vai ticības, vecumā no 18 līdz 24 gadiem ir pozitīvi noskaņoti pret "Daesh” teroristu grupējumu. Viņuprāt, džihādisti ir vienīgie, kas iemieso sistēmisku, efektīvu, augošu ideoloģiju, kas vienlaikus ir gan atraktīva, gan slavu nesoša. Pētnieki uzskata, ka džihādisti spēj uzrunāt jauniešus, norādot, ka viņu problēmas nevienu neinteresē un tās nav risināmas, taču džihāds spēj mainīt pasauli. Vēl pētnieks uzskata, ka teroristisko grupējumu trumpis ir tajā, ka viņi nenorāda, kas tieši ir jādara vai kam tieši jāseko, bet gan sniedz idejas, ko tālāk varētu realizēt, kādus ieročus veidot un kādos veidos terorizēt cilvēkus.

Turklāt pirms veidot priekšstatus, kā izskatās šie teroram savaldzinātie jaunieši, pētnieks aicina neveidot stereotipus par mošejās esošiem musulmaņiem – gluži pretēji, terora aktu plānotāji netiekas vietās, kur jāievēro rituāli un klusums, viņu tikšanās vietas bieži vien ir ātrās ēdināšanas uzņēmumi, futbola stadioni un pikniki. Nereti terora akti tiekot plānoti nedēļām ilgi ieslēdzoties dzīvokļos un daudz laika pavadot virtuālajā pasaulē.

Protams, ka pētīt džihādistu uzvedību un cilvēku motivāciju nodoties šai lietai, ir vairāk nekā sarežģīti. Grūtības sagādā piekļuve informācijas avotiem. Skots Atrans vairākas savas tēzes formulējis pēc sarunas ar trim teroristiem, kas 2002. gadā sarīkoja sprādzienus Bali. Viņš teroristiem piekļuva īsi pēc tam, kad viņiem tika piespriests sods.

Taču, lai vai kā ļaudis censtos paredzēt, kur varētu notikt kāds terora akts, pētnieks uzsver, ka to noteikt nav iespējams, jo šādi grupējumi var rasties jebkurā vietā un sabiedrībā. Un sarežģītu šo prognozēšanu padara tas, ka terora aktu rīkotāji jebkurā vietā var izveidot savu atsevišķu tīklu un nebūt nesaistīties ar esošajiem grupējumiem.