Āfrikas ziloņi ir sauszemes lielākie dzīvnieki – pieauguši tie sver apmēram sešas tonnas. Savannas ziloņi ir lielāki par tā saucamajiem meža ziloņiem, kas apdzīvo ekvatoriālos mežus Centrālajā un Rietumāfrikā. Neatkarīgi no tā, kurai sugai ziloņi ir piederīgi, tie visi ir aizsargājami dzīvnieki - savulaik tie apdzīvoja visu Āfriku un vēl 20. gadsimta sākumā to  skaits sasniedz 3 - 5 miljonus. Šobrīd to nav vairāk par 500 tūkstošiem. Dabisko dzīvotņu pārmaiņu dēļ un nelegālo medību dēļ pasaulē kopumā ziloņu skaits turpina samazināties. Taču atšķirībā no citām valstīm, Ugandā ziloņu pēdējos gados ir kļuvis vairāk. Kur slēpjas Ugandas veiksmes stāsts? To Zināmais nezināmajā jautāja Murčisona nacionālā parka dabas aizsardzības nodaļas vadītājam Tomam Obongam Okello, kura pārziņā jau septiņus gadus ir ziloņu aizsardzības jautājumi.

Toms Okello: Ja paskatās uz Ugandas dabas aizsardzības vēsturi, tad vienā brīdī mēs bijām zaudējuši teju pilnīgi visu. Kad nebija Vides aizsardzības likuma, malumedniecība zēla un plauka.  Šajā parkā vien 1972. gadā mums bija tuvu 14 000 ziloņu.  Bet ap 1985./ 86. gadu ziloņu skaits jau bija samazinājies līdz 600. Turklāt palikušie bija jaunie ziloņi, kuriem vēl nebija ilkņu – ja viņiem uz to laiku būtu bijuši ilkņi, mēs būtu zaudējuši visus ziloņus. Situācija bija tik nopietna, ka valdībai nācās pamatīgi domāt par aizsargājamo teritoriju tīkla izveidi, pieņemt nepieciešamos likumus, un reorganizēt un pilnveidot vides pārvaldes institūcijas.

Nozīmīgs solis bija arī tas, ka kopā ar reindžeriem patruļās sāka doties nacionālās armijas spēki. Tas palīdz daudz nopietnāk cīnīties ar nelegālajiem medniekiem, jo jāņem vērā, ka šajā parkā slēpās arī Svētās pretošanās armijas dumpinieki, kas ir plaši pazīstami reģionā ne tikai ar savu nežēlību un cilvēku kropļošanu, bet arī ziloņkaula tirdzniecību.

Tā kā nemiernieku klātbūtne bija nopietns drauds drošībai, mūsu darbā sāka iesaistīties arī armija. Tas viss kopā ar papildu reindžeru posteņiem, manuprāt, ir palīdzējis uzlabot situāciju un panākt, ka ziloņu skaits pie mums palielinās. Mēs izveidojām reindžeru posteņus tieši ziloņu dzīvotnēs  - vietās, kur viņi uzturas gada lielāko daļu.  Turklāt mēs panācām, ka reindžeri uzmana ziloņus arī naktīs. Nozīmīgs solis ir sadarbība ar kaimiņos esošajām kopienām – to esam ievērojami uzlabojuši. Tagad, ja viņu apdzīvotajā teritorijā tiks manīts kāds potenciālais malumednieks vai aizdomīgi cilvēki, kas mēģina iekļūt parka teritorijā, vairumā gadījumu, vietējie mums par to ziņos. Pirms vairākiem gadiem mēs apzinājām teju visus vietējos malumedniekus un viņus ielika cietumā. Tagad, kad viņi ir atkal brīvībā, mēs šos cilvēkus uzmanām, turklāt daži ir pat atnākuši pie mums ar vēlmi sadarboties un kļūt par dzīvnieku aizstāvjiem. Uzskatu, ka veiksmes pamatā ir gan likumdošanas sakārtošana, gan kontrolējošo institūciju izglītošana un finansēšana, kā arī darbs ar vietējo sabiedrību.

Vai ir iespējams, ka potenciālais malumednieks vēlas kļūt par reindžeru, lai sadarbotos?

Toms Okello: Jā, mums ir tāda pieredze. Mums no viņu vidus ir tādi, ko esam pat pieņēmuši darbā. Atceros, man reiz viens malumednieks piezvanīja un teica, ka vēlas parunāties. Privāti. Un teica, lai neņemu līdzi ieroci, kad nāku satikt viņu. Es biju nobijies, bet tomēr aizgāju aprunāties. Viņš man tā arī pateica – esmu medījis ziloņus, bet es vairs negribu to darīt. Bet tad tev man jādod iespēja strādāt. Es viņu pieņemu darbā kā ziņotāju un viņš ļoti palīdzēja, jo zināja visus malumednieku ceļus. Šādi cilvēki ir ļoti efektīvi ceļa rādītāji patruļām. Tāpat gan mēs, gan citi parki pieņem darbā malumednieku bērnus – tādējādi bieži vien tēvi beidz medīt, ja dēli ir tie, kas medniekus ķer. Tā kā mēs šādu praksi esam piekopuši.

Bet vai līdzīgā veidā viņi nevar slepus ziņot malumedniekiem par reindžeru gaitām un laikus brīdināt?

Toms Okello: Noteikti var. Un arī tas ir noticis. Bet mums ir mehānismi, kā mēs šādus cilvēkus atklājam. Turklāt, ja mēs saņemam informāciju par malumednieku klātbūtni kādā vietā un, ierodoties reindžeriem, tur vairs neviena nav, mums ir pamats domāt, ka kāds no komandas, kas saņēma informāciju to ir paziņojis medniekiem. Mums ir ierasta prakse sekot līdzi reindžeru telefona sarunām un numuriem, ar ko viņš sazinājies. Un, ja redzam, ka sarakstā ir kāds, kas ir pazīstams kā malumednieks, tad mēs jautājam – kas tev bija viņam sakāms?

Murčisona nacionālajā parkā dzīvo pusotrs tūkstotis ziloņu

Likumu sakārtošana, naudas piesaiste un sabiedrības izglītošana panākusi to, ka šobrīd Murčisona nacionālajā parkā dzīvo nevis 600, bet pusotrs tūkstotis ziloņu un visā Ugandā to skaits ir trīskāršojies un nu sasniedz sešus tūkstošus īpatņu. Bet kā te uzskaita ziloņus un kā zināt, kura populācija saskaitīt un kura nē?

Toms Okello: Ir vairāki monitoringa veidi. Viens no tiem ir ziloņu mēslu skaitīšana, kameru izvietošana teritorijā, kā arī tā saucamā transektu novērošana – kad sadala visu teritoriju noteiktos apgabalos, saskaita tur esošos dzīvniekus un izdara secinājumus par visu teritoriju kopumā. Šeit, savannas ekosistēmā, šādu uzskaiti veikt nav grūti – mēs to veicam ik pēc diviem gadiem. No gaisa pārlidojot areālu, kas izmēros ir 2 x 2,5 km, mēs skaitām visus tur novērotos ziloņus. Bet mēs arī skaitām dzīvniekus uz zemes – reindžeri staigā pa parka teritoriju un tas ir ļoti grūts darbs. Šādā veidā mēs skaitām arī krokodilus un nīlzirgus. Līdzīgā veidā mēs skatāmies arī ar satelītu palīdzību kā pārvietojas dzīvnieku populācijas un cik tālu tās dodas.

Bet kas notiek tālāk -  ja kāds paņem ilkni no dabiskā nāvē miruša ziloņa? Un ja kāds redz cilvēku ar ziloņkaulu – vai viņš var pierādīt, ka paņēmis to jau no miruša dzīvnieka?

Toms Okello: Nē, nē, nē. Neviens izņemot Ugandas savvaļas dzīvnieku pārvaldi nevar paņemt ziloņkaulu. To paturam mēs. Mēs to novietojam glabātuvē un pēc tam pārvedam uz galvaspilsētu. Ja es atradīšu kādu ar ziloņkaulu, pat ja viņš to paņēmis no jau miruša veca vai slima dzīvnieka, es tik un tā šo personu varēšu arestēt, jo viņš ir notverts ar kontrabandas preci, ko likums neatļauj pārvietot.

Lai arī Ugandā ziloņu populācijas atjaunojas, ziloņkaula tīkotāji nesnauž , piemēram, šogad par saistību ar šo dzīvnieku nelegālu medīšanu arestēti jau trīs cilvēki. Viens no gadījumiem tika reģistrēts ārpus Nacionālā parka teritorijas, taču tas tik un tā neļauj nogalināt savannas milžus. Ugandā, salīdzinot ar kaimiņos esošo Tanzāniju, ir zemi malumedniecības rādītāji, taču šī zeme vairāk iecienīta kā kontrabandas pārkraušanas punkts. Līdz šim likums pret tiem, kas darbojās ziloņkaula biznesā bijis ļoti žēlīgs – par nelegālo darbošanos draudēja vien 3-5 gadi cietumā vai naudas sods  nepilnu 3000 ASV dolāru apmērā. Taču lai mazinātu caur Ugandu pārvesto ziloņkaula apjomu, nu vietējā sabiedrībā ir plašas debates par jaunu likumu, kas par darbošanos šajā jomā paredz vismaz 25 gadu ieslodzījumu.

Toms Okello: 1,3 tonnas ziloņkaula pirms divām nedēļām tika konfiscētas dažiem Rietumāfrikas iedzīvotājiem, kas bija iegādājušies māju galvaspilsētā Kampalā. Taču māja patiesībā bija ziloņkaula noliktava. Saskaņā ar jauno likumu šiem cilvēkiem būtu jāpiešķir mūža ieslodzījums, jo kā gan ir iespējams tikt pie 1,3 tonnām ziloņkaula? Tie ir vairāk nekā 100 ziloņi! Tas nozīmē, ka viņi to ir atveduši no dažādām vietām, lielākā daļa ilkņu bija no Burundi. To iespējams noteikt pēc marķējuma –katrai valstij ir savs apzīmējums uz ziloņkaula, jo ilkņus numurē un tur ir arī valstu kodi. Kad mēs atrodam ziloņkaulu, kas pārsniedz 500 kg, mums ir jāveic to DNS analīzes. Tā var noteikt, kurai populācijai ziloņi piederējuši. Paraugus mēs nosūtām uz ASV un tad varam noteikt, vai šī populācija ir no Kongo, Ganas, Botsvānas. Atrasto ziloņkaulu mēs, protams, nepārdodam, mēs to tikai konfiscējam. Mēs vēl to nededzinām, lai gan to vajadzētu darīt, jo citādi pastāv ļoti liels vilinājums kādam to realizēt un tas nemazina pieprasījumu pēc tā tirgū. Jo ziloņkauls ir ļoti dārga substance – es precīzi nezinu, cik varētu iegūt naudas par šo 1,3 tonnu, bet noteikti apjoms mērāms 2-3 miljonos ASV dolāru.

Ja šī krava netiktu atklāta, tad ziloņkauls šobrīd jau ceļotu uz Honkongu, Vjetnamu, visticamāk arī Ķīnu, neraugoties uz to, ka oficiāli šī valsts paziņojusi par ziloņkaula tirdzniecības aizliegumu. Toms Okello uzskata, ka Ķīnas lēmums atteikties no ziloņkaula ir vairāk nekā apsveicams un tas palīdzēs mazināt malumedniecības apmērus Āfrikā, taču līdz būtiskam pieprasījuma kritumam vēl būs jāgaida. Paredzams, ja vien būs pieprasījums, daļa ziloņkaula pa nelegāliem ceļiem vienalga ieplūdīs Ķīnā. Taču ne jau tikai plaukstošā ķīniešu vidusšķira, kas statusa apliecinājumam iegādājas ziloņkaula izstrādājumus, ir saistīta ar masveida ziloņu nogalināšanu Āfrikā. Iepludinot šajā tirgū mākslīgu ziloņkaulu, kas aprīkots ar GPS rādītāju, ir izdevies noskaidrot ne tikai šī dārgā materiāla tirdzniecības ceļu, bet arī saistību ar vienu no nežēlīgākajām teroristu organizācijām Āfrikā un to līderi Džozefu Koniju. Šis savulaik no Ugandas izceļojušais nemiernieks, visticamāk, slēpjas Sudānā un apmaiņā pret ziloņkaulu viņa grupējums iegūst ieročus. Vai teroristisko grupējumu saistība ar ziloņkaula iegūšanu ir novērota arī Ugandā? 

Toms Okello: Mums nav tādu saistību. Bet mums arī ziloņu nav tik daudz, lai malumedniecība būtu realizējama tik lielos apmēros.  Tas nav pielīdzināms, piemēram, Tanzānijas ziloņu medīšanas apmēriem. Jā, bet citās valstīs, kur nomedīto dzīvnieku skaits ir lielāks – tur saistība ar teroristisko grupējumu finansēšanu ir ļoti iespējams. Runā, ka ieroči medniekiem nāk no Somālijas, ka tālāk ziloņkaulu transportē uz turieni vai tās kaimiņvalstīm.

Pieauguša ziloņa ilknis var svērt pat 40 kilogramus, bet vidēji tie varētu būt 20 kg, kā min Toms Okello, tad summa medniekam vien ir ievērojama  -  trīs tūkstoši ASV dolāru. Tā ir vairumam vietējo nesaprotami liela summa. Nav nekāds pārsteigums, ka tās dēļ malumednieki ir gatavi riskēt nonākt cietumā vai pat zaudēt dzīvību. Taču izrādās ziloņu nogalināšana nereti iet roku rokā arī ar cilvēku slepkavošanu.

Pīķi, tīkli, stieples - malumednieku rīki ziloņu medīšanai

Karsējot Āfrikas saulei, dodamies garām krūmājiem uz vietu, kuru ieskauj pamatīgs žogs un jau iztālēm dzirdama skaļa rūkšana - tas ir ģenerators, kas ražo elektrību reindžeru patruļas bāzē. Pagalmā novietota viena apvidus automašīna un seržants Džons Martins Pičans ir ar mieru izrādīt angāra veida būvi, kura līdz griestiem piekrauta ar dažnedažādiem metāla priekšmetiem, divmetrīgiem pīķiem, tīklu mudžekļiem, stieplēm un vēl visa kā nesaprotama.

Džons Martins Pičans: Šis te, piemēram, ir atrasts parka ziemeļu daļā – tas ir dēļa fragments kurā iedzītas daudzas garas naglas. Šis rīks domāts ziloņiem – ar to, protams, nevar lielo dzīvnieku nogalināt, taču panākt, ka tajā ir vienkāršāk iešaut gan! Kad zilonis nejauši uzkāpj naglām, tās ieduras viņa kājā, tā kā dēļa fragments ir apmēram ziloņa pēdas lielumā, tas nevar no tā nokāpt. Katrs solis viņam ir arvien sāpīgāks, viņš nespēj īsti nolikt kāju uz zemes un tad zilonis vai nu nokrīt vai arī ļoti lēni pārvietojas. Tas kļūst par vieglu mērķi medniekam. Savukārt, šis smagais rīks ir  tā saucamās riteņa lamatas – tas ir no metāla veidots tāds kā aplis, kuram pāri pārvilks tāds kā spaiņa rokturis. Tikai tas patiesībā atveras, jo sastāv no divām platām metāla joslām. Kad dzīvnieks uz tā uzkāpj, tas atveras un dzīvnieka kāja iekrīt tādā kā caurumā, taču tas nav viss – metāla joslas ātri atkal aizveras un nofiksē dzīvnieka kājas lamatās. Tas ir ļoti sāpīgi, jo lamatas ir smagas un aizveras ar lielu spēku. Mazākie dzīvnieki antilopes bieži vien salauž tajās kājas. Bifeļi arī ir šo medību rīku mērķis. Tāpat šajā parkā esam atraduši milzīgus tīklus, kas nelegāli izvietoti Nīlā  un kuros iepinas gan nīlzirgu mazuļi, gan arī krokodili. Vēl te ir dažādi durkļi, cilpas un stieples, kas visas izmanto dažādu dzīvnieku notveršanai. 

Medību rīku Murčisona Nacionālajā parkā netrūkst un tas nozīmē, ka darba pilnas rokas ir arī vietējam veterinārārstam Erikam  Enielam. Viņa ziņā ir no lamatām cietušu ziloņu un arī citu savvaļas dzīvnieku glābšana un ārstēšana. Viņš atzīst, ka problēmas, ar kurām te saskaras ziloņi, ir cilvēku radītas.

Aktualizējas konflikts starp cilvēkiem un ziloņiem

Par ziloņiem vietējiem, Murčisona nacionālā parka tuvumā dzīvojošiem, ir dalītas jūtas -  no vienas puses, nevienam nav šaubu par nepieciešamību sargāt šos dzīvniekus, vēl jo vairāk, ja vietējā kopiena saņem finansiālu atbalstu ziloņu populāciju sargāšanai. Taču tā kā iedzīvotāju skaits Ugandā strauji aug un arvien vairāk cilvēku dzīvo teritorijā, kuru par savu uzskata arī ziloņi, kas nu jau dzīvo arī ārpus nacionālā parka robežām, arvien aktuālāks kļūst konflikts starp ziloņiem un cilvēkiem. Bieži vien milzīgie veģetārieši izbradā vietējo lauksaimnieku dārzus un izposta ražu. Lai izvairītos no situācijām, kad cilvēki sargājot sevi un savu īpašumu nogalina ziloņus, dabas aizsardzības speciālisti laikus sākuši gan izglītot ugandiešus par ziloņu aizsardzības jautājumiem, gan piedāvājuši dažādus videi draudzīgus un ekonomiski izdevīgus veidus, kā likt zilonim turēties pa gabalu no dārza. Un te nav stāsts tikai par skaņu atbaidītājiem. Noderīgi šajā ziņā ir gan aizsarggrāvji, kurus izrok ap stādījumiem tā, lai ziloņiem nebūtu viegli tos pārvarēt, gan arī čilli eļļa – to izsmidzina ap stādījumiem. Tā kā ziloņiem ir izcila oža, viņi no šī aromāta turas pa gabalu. Turklāt čilli audzēšanai ir vēl kāda priekšrocība- augsta tirgus cena. Motivējot vietējos gan pelnīt, gan parādot ieguvumus, ko kopienai nes ziloņi, sākot no augsnes mēslošanas un beidzot ar naudas piesaisti, izdevies panākt, ka arvien vairāk vietējo ne tikai nedodas malumednieku gaitās, bet arī aktīvi ziņo par svešinieku klātbūtni parka teritorijā.

Brauciens uz Ugandu ir daļa no projekta "Mediji attīstībai", kas ir Eiropas Komisijas atbalstīts projekts ar mērķi, iesaistot medijus, veicināt sabiedrības izpratnes pilnveidi par savstarpējo saikni un izaicinājumiem globālā līmenī, ko Latvijā īsteno biedrība "Zaļā brīvība". Raidījums ir sagatavots ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par materiāla saturu atbild autors, un tas nekādā veidā neatspoguļo Eiropas Savienības oficiālo viedokli.