Zinātnieku darbs nav tikai veikt pētījumus, zinātniekiem par šiem pētījumiem ir arī jāstāsta gan savas nozares pārstāvjiem, gan sabiedrībai. Un viens no veidiem, kā pētnieki var padalīties zināšanās un atklājumos, ir akadēmiskie raksti un publikācijas. Šādus savu pētījumus zinātnieki ir radījuši zinātnieki visos laikos. Ko mūsdienās nozīmē publicēt sava pētījuma rezultātus pasaules līmeņa akadēmiskos žurnālos un kāpēc šie raksti ir nozīmīgi ne tikai šaurai zinātnieku grupai, bet visai sabiedrībai kopumā, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj Latvijas Lauksaimniecības universitātes Informācijas Tehnoloģiju fakultātes profesors, Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un Biotehnoloģijas institūta vadošais pētnieks, inženierzinātņu doktors Egils Stalidzāns, Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes vadošais pētnieks, Fizikas nodaļas vadītājs Guntars Kitenbergs, vides zinātņu doktors, biedrības "Zaļā brīvība" vadītājs Jānis Brizga.

Dienas laikā pasaulē parādās 20 tūkstoši jaunu zinātnisko publikāciju. No katrām 10 iesniegtām parasti publicē divas.

Alans Amrons: Ar izgudrojumiem ir jābūt pacietīgiem

Amerikāņu izgudrotājs Alans Amrons ik pa laikam ir satiekams Latvijā. Arī šobrīd viņš dzīvo šeit un sniedz lekcijas studentiem par inovācijām. Tuvākā lekcija 28. novembrī pulksten 17 Rīgas Stradiņa Universitātē. Lekcijas tēma “ASV izgudrotāja Alana Amrona 45 gadu pieredze biznesā un jaunu produktu radīšanā”.

Alans Amrons (Alan Amron) ir pasaulē pazīstams, kā vīrs, kurš radījis līmlapiņas. Kopumā viņš patentējis 40 produktus, taču tieši līmlapiņas atnesušas viņam lielāko slavu, galvassāpes un tiesu darbus. Viņš stāsta, ka līmlapiņas radījis pirms vairāk nekā 40 gadiem savās mājās.

Alans Amrons: "Tad, kad es tās izgudroju, es tās saucu par “press on memos”, tas bija 1972. gadā, tātad - ļoti sen. Es biju tikko apprecējies un es aizgāju mājās no darba, un mana sieva nebija mājās, bet man bija jāsteidzas uz vēl vienu tikšanos, tāpēc vajadzēja atstāt viņai zīmīti. Es kavēju, tāpēc steidzos. Es meklēju skoču, lai pielīmētu zīmīti pie ledusskapja, tolaik tas bija normāli. Es nevarēju atrast skoču, bet es pamanīju uz plaukta košļājamo gumiju, “Wrigley’s”, un es paņēmu gabaliņu tās un to košļāju, turpinot meklēt skoču. Un košļājot es domāju: košļājamā gumija ir lipīga, tā ir mīksta, varbūt man izmantot to?

Un es paņēmu košļājamo gumiju, izveidoju bumbiņu, saspiedu un uzliku uz ledusskapja. Tā bija mazliet par lipīgu, es baidījos, ka tā atstās pēdas uz ledusskapja, tāpēc to paņēmu un paripināju pa netīrumiem uz grīdas, lai tā būtu lipīga, bet ne tik ļoti, un es pieliku lapiņu pie ledusskapja. Un tā tur arī palika, es domāju, ka varbūt tā nokritīs. Es tajā brīdī nedomāju par izgudrojumu, es domāju “man vajag atstāt zīmīti, kur ir skočs?

Nevaru atrast, izdomāju risinājumu un skrienu prom”. Tad mājās pārnāca mana sieva, redzēja zīmīti, noņēma to, lai vispār saprastu, kā tā turas, jo viņa neredzēja košļājamo gumiju. Viņa to noņēma, tas neatstāja pēdas, un , kad es pārnācu mājās, viņa teica: “Tā ir laba ideja, tas ir produkts!”. Es sapratu, ka viņai ir taisnība un sāku strādāt pie produkta attīstīšanas."

Alans Amrons stāsta par daudzām problēmām, ar kurām saskārās jau tad, kad produkts bija gatavs. Pirmām kārtām, tas bija diez gan dārgi - paka līmlapiņu maksāja gandrīz 10 dolāru, turklāt cilvēkus bija jāpārliecina, ka līmlapiņas tiešām neatstās pēdas uz ledusskapja, tapetēm un citur. Ar līmlapiņām Amronam saistās ne tikai viņa populārākais izgudrojums, bet arī divas tiesas prāvas ar kompāniju M3, lielākā nožēla par pieņemto izlīgumu pirmajā tiesas prāvā, ko viņš sauc par “miljards dolāru mācību” un arī lielākais lepnums, jo līmlapiņas izraibina ne tikai leduskapjus un datoru monitoru maliņas, bet arī kosmosa kuģu vadības pultis. Starp Amrona 40 izgudrojumiem, mīļākais gan nav slavenās līmlapiņas.

Alans Amrons: "Mans mīļākais ir foto maks, ko es veidoju priekš „Nikon” un „Kodak”. Jo mūsdienās visiem ir telefoni ar fotogrāfijām un video, bet es to izgudroju pirms mums bija šādas ierīces, es biju pirmais, kas to izdarīja, tāpēc ar to visvairāk lepojos."

Amrons atklāj, ka agrāk bijis vieglāk patentēt kādu izgudrojumu, bet tas nav pārāk sarežģīti arī šodien. Galvenais kritērijs - lai neviens cilvēks nekur pasaulē to nebūtu jau radījis, produktam jābūt oriģinālam. To pārbaudīt gan mūsdienās ir krietni vieglāk, nekā pagājušajā gadsimtā, kad Amrons katru izgudrojumu pārbaudīja, ejot cauri neskaitāmiem laikraktiem un žurnāliem. Šodien šo procesa daļu atvieglo internets. Protams, grūtākā daļa ir nevis patentēšana, bet pati izgudrošana.

Alans Amrons: "Es teiktu, ka 50% izgudrojumu ir kā līmlapiņas - tā ir nepieciešamība. Nezinu vai arī Latvijā tā saka, bet [mums] ir teiciens “vajadzība ir izgudrojuma māte”. Un, ja māte ir vajadzība, tad tēvs ir sapņošana un jaunas idejas radīšana, jo tie ir vēl 40%. 50% dod vajadzība, 40% ir izsapņota un 10% ir negadījuma izgudrojumi. 10% izgudrojumi notiek netīšām, iespējams, tu strādā pie kaut kā cita, un tad ōoo! Tev sanāk kaut kas cits!

Ir izgudrojumi, kuriem nav īstais laiks. Pat mani izgudrojumi, kad tie beidzot  saņēmuši patentu un tiek izrādīti ražotājiem var būt apsteidz laiku. Un, ja tas ir savam laikam pa priekšā, var paiet gadi, līdz tas kaut kur nonāk. Ir produkti, kuri parādās īstajā brīdī, īstajā vietā un viss notiek uzreiz. Visiem maniem izgudrojumiem bija vajadzīgi gadi, līdz tie ko sasniedza.

Piemēram, ūdenspistole, kas darbojās ar baterijām, to izgudroju Vjetnamas kara laikā. Tas bija lielisks izgudrojums, lieliska rotaļlieta, bet tajā laikā kara dēļ  neviens netirgoja ūdenspistoles, vispār nekādas rotaļu pistoles. Man bija jāgaida līdz brīdim, kad karš beidzās un viņi atkal sāka ražot rotaļu pistoles, bet, kad viņi to izdarīja, es nopelnīju miljonus. Tāpēc ir jāgaida, ir jābūt pacietīgam ar saviem izgudrojumiem, viss nenotiek dienā, kad tu tos izgudro.

Var gadīties arī, ka tu to izgudro par vēlu, ka cilvēkiem jau ir kaut kas, kas ļoti labi dara to pašu, un tu esi nokavējis savu vilcienu. Ar izgudrojumiem laiks ir pats galvenais. Īstais laiks, īstā vieta un īstais izgudrojums ir veiksmes atslēga."

Amrons norāda, ka būtiski ir, ka ir cilvēki, kuri strādā pie ikdienišķām lietām, cilvēki, kuri strādā pie fundamentālās zinātnes atklājumiem, un cilvēki, kuri ir pa vidu.

Alans Amrons: "Es cenšos pateikt cilvēkiem, ka viņiem ir jābūt iedvesmotākiem, vairāk jātic tam, ko dara un jābūt mierīgiem par to, ko viņi dara un neslēgt darījumu tikai tāpēc, ka steidzies pie nākamā projekta. Kad tu esi jauns, ir tendence kaut ko izgudrot, pārdot un dzīvot tālāk. Un, kad es biju jauns, es pārdevu rotaļlietas, pārdevu izgudrojumus un pelnīju ļoti labi, bet, kad notika tiesa par līmlapiņām, tas bija manas karjeras sākumā, es noslēdzu vienošanos, jo tajā laikā man tā bija ļoti liela nauda. Es nedomāju, ka ar to varēšu nopelnīt, tās bija tikai lapiņas ar līmi, un es biju izgudrojis daudz sarežģītākas lietas, par kurām nopelnīju daudz lielāku naudu. Tāpēc es piekritu vienoties… Briesmīga kļūda. Šodien tā ir viena no populārākajām kancelejas precēm pasaulē.

Ja tev ir ideja, dari kaut ko ar to. Bieži cilvēki saka “ai, man arī bija tāda ideja” vai “ es arī to biju iedomājies”. Neesi viens no tiem cilvēkiem!"