Rakstu meklēšana

Reizēm horeogrāfs ir tikpat svarīga persona kā režisors. Horeogrāfs ir kustību mākslinieks, kas strādā ar ķermeni laikā un telpā. Tā var būt gan deju sacerēšana un iestudēšana, gan sīku, ikdienišķu kustību partitūru veidošana. Bet dramatiskais teātris ir tāda teātra forma, kurā galvenais izteiksmes veids un jēgas nesējs ir vārds un dramatiskais teksts.

Noslēdzies pamatīgs 2023. gada darba posms raidījumā „Nošu atslēga”, atklājot latviešu populārās mūzikas noslēpumus, iepazīstinot ar jaunumiem, ļaujot citā gaismā palūkoties uz mūziķu un kolektīvu veikumu, protams, iztirzājot žanra aktualitātes. Gadu sākām ar literatūru – Skrīveru rokmūzikas hroniku, kuru apkopojis ģitārists, dziesmu autors, grupas Opus pro dalībnieks Artūrs Zemnieks – toreiz raidījumā jaunību atcerējās arī skrīverietis, ģitārists komponists Armands Alksnis.

"Ukrainas pasakaljas" trešajā izlaidumā mudināsim vērt Ukrainas tradicionālās kultūras kodus. Iztaujāsim latviešus, kuri Ukrainā ir dzīvojuši – dziedātāju un tekstilmākslinieci Jantu Mežu un demogrāfu un vēsturnieku Ilmāru Mežu;  ukrainieti, kura šobrīd dzīvo Latvijā – tulkotāju, dziedātāju un etnomuzikoloģi Viktoriju Prituļaku, un pa daļai latvieti, pa daļai ukrainieti – dziedātāju Lieni Pustovaju.

Šajā raidījumā ar Ilmāru Pumpuru sarunājamies par gaidāmajiem Ziņģēšanas svētkiem Alsungā, Kuldīgā un Rīgā, bet kopā ar Dārtu Dravu raugāmies tradicionālās mūzikas vakara "Kur mani raksiet?" virzienā.

14. oktobrī Lielajā ģildē "Rudens kamermūzikas festivālā" Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga pirmoreiz tiksies ar vācu diriģentu Klemensu Šultu, kuru izvaicājām par koncertprogrammu naratīviem, klasicistiskā un modernā mijiedarbi, mākslas radīšanu traģisku apstākļu kontekstā, mākslu kā spoguli šodienas ģeopolitiskajai situācijai, Bēthovenu-avangardistu un daudz ko citu.

Dziesmu svētku nedēļa daudziem iekšēji rezonē ar maratoncienīgām sajūtām – jāapmeklē daudz pasākumu, dalībniekiem garas mēģinājumu stundas, apkārt dažādi amatnieku tirdziņi, noslēgumu koncerti arī nav tie īsākie. Izturība nepieciešama ikvienam svētku norisē iesaistītajam. Tajā pat laikā jau 17 gadus norisinās īstais Rīgas maratons, kam dalībnieki gatavojas tieši tāpat kā svētkiem, un kādai daļai latviešu maratonskriešana ir tikpat svēts notikums kā citai – Dziesmu un Deju svētki. Meklējot līdzības maratonā un Dziesmu svētkos, savās pārdomās un novērojumos kopā ar “Dziesmusvētku tīklos” raidījuma vadītāju Jāni Daugavieti dalās uzņēmējs, vīnu kultūras pazinējs un “Rimi Rīgas maratons” direktors Aigars Nords un Latvijas Universitātes folkloras deju kopas “Dandari” vadītāja, kā arī tautas mūzikas entuziaste Inga Holsta.

Inga, vai mandolīna ir Dziesmu svētku instruments?

Inga: Jā, noteikti. Folkloras dienā būs mandolīnas, ne tikai viena vien. Ir pat tādi mandolīnu orķestri. Agrāk Rīgā tika spēlētas ļoti daudz mandolīnas kopā, un šobrīd to dara arī folkloras kopa “Tarkšķi”, kur dalībnieki spēlē patsmit mandolīnas, man šķiet. Dandaros mēs spēlējam trīs līdz četras mandolīnas, tā kā mandolīna ir top instruments. 

Man kaut kā tā vairāk asociējas ar…

Inga: …ar Itāliju, Portugāli, ar dienvidiem?

…vairāk ar country, bet varbūt es jaucu mūzikas instrumentus.

Inga: Tā arī ir mandolīna, bet tā ir bluegrass mandolīna. Nedaudz atšķiras gan izskats, gan arī skanējums ir cits.

Aigar, vai savas dzīves laikā Tu esi ticis ierauts Dziesmu svētku tīklos? 

Aigars: Es domāju, ka gan jau ka mēs visi esam bijuši ierauti. Es pilnīgi noteikti jau no skolas laikiem. Ar orķestri [Aigars joprojām spēlē saksofonu] mēs spēlējam, ar zēnu kori mēs braucām – sākumā uz skolēnu svētkiem, tad arī “īstajiem” – lielajiem (Dziesmu svētkiem). Pēc tam arī kā līdzdziedātājs slavenajos dziedāšanas svētkos, kas notiek pēc noslēguma koncerta.

Tad arī pēdējos gados, pēdējās desmitgadēs Tu esi kaut kur Dziesmu svētkos?

Aigars: Jā. Neatceros, kuri tieši man izpalika kaut kādu iemeslu pēc, liekas, ka iepriekšējie, jo es biju ārpus Latvijas, bet vispār – jā. Tagad jaunā estrāde ir tā, kas vēl vairāk aicina uz Mežaparku aiziet.

Dandarus 80. gadā izveidoja horeogrāfs Ernests Spīčs ar mērķi saglabāt un popularizēt latviešu etnogrāfiskās un folkloras dejas. Bet es jau sākumā minēju jūsu spēlēto mandolīnu, cimboli un citus instrumentus. Tātad jūs jau neesat tikai deju grupa. Kā jūs darbojaties?

Inga: Jā, mēs neesam tikai deju grupa, kaut arī mēs sevi pozicionējam kā folkloras deju kopa “Dandari”. Tātad mēs gan dejojam, gan spēlējam visdažādākos mūzikas instrumentus, lai dejotājiem būtu dzīvā mūzika, kas, manuprāt, ir vissvarīgākais dejai, ka ir mijiedarbība starp muzikantiem un dejotājiem. Un mēs arī dziedam. Tā kā mēs cenšamies no visa pa nedaudz izdarīt.

Ir viegli dejot un dziedāt vienlaikus?

Inga: Nav! Daudzi domā: “O, rotaļas! Tās ir bērnu spēle.” Bet ja tā kārtīgi tiešām lēkā, piemēram, polku, un dziedi, pēc pieciem pantiņiem visi pūš un elš. Nu, mēs mazāk, bet citi vairāk.

Aigar, vai bieži gadās maratonskrējēji – dziedātāji? Es domāju, tādos tautas skrējienos.

Aigars: Vispār pie sevis Rīgā mēs esam ļoti centušies Dziesmu un Deju svētku motīvus iekļaut, jo man pašam vienmēr ir licies, ka tā ir viena no mūsu kultūras sastāvdaļām, ko ļoti vajadzētu parādīt, īpaši ārzemniekiem, kas šeit ierodas. Pirmo reizi 2014. gadā, kad Rīga bija Eiropas Kultūras galvaspilsēta, mēs veidojām kultūras goda sardzi pie Brīvības pieminekļa, kur vairāki simti dejotāju un dziedātāju apdziedāja garām skrienošos. Mēs esam to izvērtuši arvien plašāk un plašāk, un tagad tā, manuprāt, ir neatņemama maratona sastāvdaļa.

Bet kā ir ar skrējējiem? Vai ir tādi, kas dzied skrienot vai skrien tautu tērpos?

Aigars:

Jā, bija viens ļoti interesants gadījums, kad Latvijas armijnieki 10 km distanci vienā ritmā skrēja un visu trasi dziedāja. Tā bija tāda atrakcija, uz kuru visi pavilkās – gan paši skrējēji, gan arī skatītāji. Bet es piekrītu sarunu biedrenei, ka skriet un dziedāt vienlaikus nav vienkāršākā nodarbe.

Jautājums par terminoloģiju: ir tautu dejas, ir skatuviskās dejas... Kādas vēl?

Inga:  Jā, tur ir tik daudz šķēpi lauzti. Man ļoti patika jaunākais termins “latviešu skatuviskās dejas” – LSD. Tomēr tautas dejas, folklora un danči, tradicionālās dejas, manuprāt, ir kaut kas cits –  kaut kas tāds, ko mēs (“Dandari”) vairāk darām. Kur materiāls ir ņemts arhīvos, un tādā veidā tas tiek atjaunots, vai arī no kaut kādām folkloras kopām skatīts iepriekš. Bet tas, kas ir uz tām lielajām skatuvēm, man liekas, tur ir ļoti daudz kā visa cita. Būtu ļoti vērtīgi arī aiziet uz šādu Folkloras dienu (runa par FOLKLORAS DIENA "TĪRA SPĒLE. GODS. GODI. GODĪGUMS" 8.jūlijā Dziesmu un Deju svētku ietvarā, https://www.dziesmusvetki.lv/lv/programma/svetku-nedela/folkloras-diena) paskatīties, lai ir iespēja salīdzināt, kāds izskatās lielais uzvedums un kas ir folklora. Man liekas, ja tā ir tautu deja, tad vajadzētu būt tā, ka cilvēks var no malas iesaistīties un piedalīties. Bet uz tiem lielajiem uzvedumiem no malas būtu ļoti grūti kādam tikt klāt un iesaistīties. Varbūt vienīgais izņēmums, man šķiet, varētu būt tas uzvedums “Līgo danči”, kas bija kā danču popūrijs uztaisīts. To varētu mēģināt nolekt –  “Cūkas griķos”, “Pankūkas” un kaut ko tādu.

Ja mēs mēģinātu aprēķināt ieguldījumu, cik katrs Tavs dalībnieks, valsts un pašvaldība  finansiāli iegulda “Dandaros”?  Apmēram proporcionāli?

Inga: Oi, kas par jautājumu! Cilvēki vienkārši nāk un atdod savu brīvo laiku un savus  vakarus. Man ļoti patika, kā vienai meitenei vīrs teica: “Tev tā kā tāds rokzvaigznes režīms. Tevi mājās vispār neredz, jau no viena pasākuma uz nākamo.” Jā, bet par finansiālām lietām es vispār nemāku spriest. Man tikai laika jautājums vairāk – vai mēs tiekam, vai mēs netiekam.

Bet ja valsts, pašvaldība jums nedotu  nekādu naudu?

Inga: Es domāju, tāpat viss notiktos. Es domāju, mēs tāpat darbotos un kustētos. Nespēju iztēloties kaut kādu savu dzīvi bez “Dandariem”. Tas nav tikai naudas jautājums, tas ir dzīvesveids un draugi.

Protams, tagad es domāju par maratonu (skriešanu un piedalīšanos Rīgas maratonā) līdzībās ar dalību Dziesmu svētkos, darbošanos korī, tautas deju ansamblī vai kādā citā lielākā vai mazākā kolektīvā.

Kas motivē cilvēkus skriet maratonu, arī piedalīties maratona svētkos? Un ko cilvēki jūt, ko viņi iegūst?

Aigars: Kaut kādā ziņā, es domāju, ir baigā līdzība starp Dziesmu svētkiem un maratonu, jo skriet kopā –  kaut vai tas būtu pieci kilometri vai mazākas distances – tas iedod tādu īpašu kopības sajūtu. Tāpēc man pašam vienmēr licies, un es savējiem arī to saku, ka latvieši sapratuši: viņi ir ne tikai dziedātāju tauta, bet arī skrējēju tauta.

Brīdī, kad Akmens tiltā uzskrien augšā milzu jūra ar cilvēkiem, tur ir kaut kāda baigā kopības sajūta. Tu arī to dari brīvajā laikā. Daži to dara veselības dēļ, daži to dara šīs kopības sajūtas dēļ. Tas vienojošais elements, kas ir tādā lielā masu skrējienā –  tur ir kaut kas ļoti interesants, maģisks.

Aigar, kā Tev šķiet, vai ir jēga runāt un domāt par tūristu piesaistīšanu, stāstot viņiem kaut ko par Dziesmu svētkiem, par pasākumiem, kas šajā nedēļā notiek? Šoreiz būs 10 dienas. Tu droši vien zini arī Rīgas infrastruktūru – hoteļus, hosteļus un  pārējo. Vai ir jēga?

Aigars: O, jā. Es domāju, ka pasākumi kā tādi spēj ģenerēt milzu tūrisma plūsmu uz Rīgu un tie ir tie magnēti, kas pievelk – vēl viens tāds papildus stimuls, kāpēc kādam būtu uz  šejieni jābrauc. Vai tie būtu Dziesmu svētki vai hokeja čempionāts vai Rimi Rīgas maratons vai “Positivus” festivāls. Jebkurai sevi cienošai Eiropas galvaspilsētai ir jābūt veselai virknei pasākumu visas tūrisma sezonas garumā, un ne tikai šīs sezonas garumā, kas velk iekšā cilvēkus. Savādāk te ir garlaicība, te nav ko darīt.

Inga, vai Tu esi mēģinājusi maratonu? 

Inga:

Maratonu nē, bet ir tāda Ģikšu danču nakts, kas principā ir kā maratons. Sāc septiņos vakarā un beidz sešos no rīta. Un tu centies dejas neizlaist. Ja tā paskaitītu soļus, es ticu, ka šājā “maratonā” padsmit, varbūt pat divdesmit kilometri savāktos mierīgi.

Vai īsti latvieši var iztikt bez Dziesmu svētkiem,  kur “Dandarus” varēs satikt Dziesmu un Deju svētku nedēļā, kādu atbalstu saņem no valsts un pašvaldības tautas sports, vai Dziesmu un Deju svētkiem būtu jānotiek biežāk, kāda ir “Dandaru” publika un auditorija – par to un ne tikai klausies ceturtajā  “Dziesmusvētku tīklos” sarunā. 

Rīgas bulvāru restorāni un ostmalas krogi, žilbinošas korporāciju balles un tirgus Daugavmalā – no tik atšķirīgām vietām 20. gadsimta 30. gados plūda samērā līdzīga mūzika, kuras galvenais uzdevums bija izklaidēt. Aizgājušo laiku noskaņas savā daiļradē atdzīvina kapela „Hāgenskalna muzikanti”, kas dibināta pirms 25 gadiem. Tās dalībnieki ir Zane Kriumane (vijole) un Rolands Zelčs (akordeons), kā arī Sandra Lipska (cītaras) un Ilmārs Pumpurs (kontrabass, mandolīna), divi muzikāli pāri, un visi arī dzied. Varbūt visvairāk un skaļāk tieši Ilmārs, kas atnāca ciemos uz Latvijas radio 2, lai kā pieredzes bagāts etnomuzikologs pastāstītu par kapelu muzicēšanas tradīcijām, paša rīkoto festivālu „Dzīvā mūzika” un 20. aprīlī VEF kultūras pilī gaidāmo „Hāgenskalna muzikantu” koncertu ar īpašiem viesiem.

Pasaules apdraudējuma laikā ir svarīgi atrast arī veidu, kā priecāties, un to var darīt Lieldienās. Tā saka literatūrzinātniece Janīna Kursīte. Par pieminekļiem un pretpadomju proklamācijām, dzejas formas pētījumiem un vērtīgāko padomu no Mirdzas Ķempes saruna ar Janīnu Kursīti.

No pūra lādes izvilktās dziesmas, kas nav ne īsti autordziesmas, ne arī tradicionālās tautasdziesmas, bet ir tautā dziedātās dziesmas jeb vienkārši ziņģes aizvadītajā sestdienā tika izdziedātas Rēzeknes novada Viļānos, uz tradicionālo nu jau 19. Ziņģētāju un stāstnieku pasākumu pulcinot līdz šim lielāko dalībnieku skaitu, un  vēlreiz apliecinot - Latgalē šī tradīcija ir dzīva.

Šogad starptautiskā folkloras festivāla “Baltica” skatē folkloras kopa “Graudi” no Tomes tika novērtēta ar pirmo kategoriju, jo bija sagatavojusi programmu ar Daugavas plostnieku dziesmām. “Graudu” izpētītā un iedzīvinātā tēma šobrīd ir aktuāla – Gaujas plostniecības interesenti, apvienojušies biedrībā, jau panākuši, ka Gaujas plostnieku prasmes kopš 2018. gada iekļautas Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Par Daugavas plostniekiem līdz šim bija dzirdēts mazāk. Taču, lūk, Tomē joprojām dzīvas ir atmiņas ne tikai par plostnieku, bet arī Daugavas laivinieku-pārcēlāju klātbūtni.

Pilnā sparā rit Starptautiskais folkloras festivāls "Baltica", un "Klasika" turpina iepazīstināt ar tā svarīgākajām norisēm, piedāvājot festivāla dienasgrāmatu. Sestdienas rītā klāt jau otrais izlaidums, ko gatavojusi Inta Zēgnere. Tas veltīts vakardienai, kas festivālā bija Rīgas diena.

Uz spēlētprieku aicina starptautiskais folkloras festivāls “Baltica” Rīgas dienā: gan koncertos Vērmanes dārzā un laukumā pie Brīvības pieminekļa; gan dzīvās kultūras mantojuma darbnīcās Rīgas kanāla malā. Notikumiem līdzi sekos arī tiešraidē no laukuma pie Brīvības pieminekļa.   

"Klasikā" uz sarunu aicinātas Starptautiskā folkloras festivāla Baltica radošās komandas pārstāves: Latvijas Nacionālā kultūras centra folkloras un tautas mūzikas eksperte Lauma Bērza un festivāla mākslinieciskā vadītāja Māra Mellēna.

Par savu "Auļukoku", par virtuālo izdzīvošanu un dūdinieku un bundzinieku brālību, par tradīcijas kopšanu un jaunā pienesumu Kultūras rondo saruna ar dūdu un bungu grupas "Auļi" spēlmaņiem Kasparu Bārbalu, Mārtiņu Miļevski un Gati Indrēvicu, klausoties jauno albumu "Sit, Jānīti!".


 

Kas ir Pārdaugavas gars? Kāpēc 19.gadsimtā pēc stāstiem bija jāiet uz krogu? Ko par Rīgas apkaimēm pagājušajā gadsimtā vēsta stāstnieki? Kas ir vērtums? Kāpēc folklora ir dzīva? Kādas bija populārākās stāstu tēmas 19.gadsimtā? Kā ģimenē rodas folklora? Ko mums māca stāsti no pirmā pasaules kara laika? Kāpēc LSD ūdensapgādes sistēmā ir laba tēma folkloras radīšanai?

Par šiem un citiem jautājumiem runāsim ar Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves pētnieku Gati Ozoliņu.

Raidījumu vada Ieva Siliņa.

Eglītes ienākšana mūsu tradicionālajās Ziemassvētku svinībās ir salīdzinoši nesena. Kaut arī dažos vēsturiskos avotos ziņas par eglītes rotāšanu Latvijā ir pat no 16. gadsimta, ejot pat tiktāl, ka daži pētnieki uzstāj, ka pirmā eglīte "dedzināta" tieši Rīgā 1510. gadā, skaidrs, ka plašāk tā Latvijas pilsētnieku mājās ienāca un tika rotāta tikai 19. gadsimta beigās, pārmantojot to no Latvijā mītošajiem vāciešiem, bet laukos vēl vēlāk – 20. gadsimta sākumā. Krietni senāk latvieši pazinuši un lietojuši mūzikas instrumentu "eglīte". Kā liecina etnomuzikologa Valda Muktupāvela savāktā informācija grāmatā "Tautas mūzikas instrumenti Latvijā", eglīte darināta no egles (vai kāda cita koka) īsākas vai garākas galotnes, un tā pieskaitāma pie kāta grabekļu instrumentu grupas. Mūsdienās labi zināmais trīdeksnis ir seno laiku eglītes jaunākais brālis.

Ilonas Rupaines, Eināra Lipska un Oskara Orlova dziesmuspēle "Ķēniņmeita" Rēzeknes koncertzāles GORS atklāšanas koncertā, 2013. Solisti, J. Ivanova Rēzeknes mūzikas skolas un vidusskolas ansamblis, koris un instrumentāla grupa. Pirms mūzikas - saruna ar jubilāri.
 

Cikla “Dzīvā folklora” noslēdzošajā epizodē stāsts par folkloras vākumā reti pieminētu periodu – Pirmo pasaules karu un ar to saistītajiem notikumiem.

50. gados Amerikas pētnieki vāca kovboju un tautas daiļamata meistaru folkloru, Padomju Savienība – lielo, industriālo ražotņu kolektīvu savstarpējās komunikācijas un tradīciju piemērus. Par darbavietu kā tautas garamantu izpētes lauku – ciklā “Dzīvā folklora”.

Cikla „Dzīvā folklora” epizodē stāsts par ģimenes un bērnu folkloras pētniecības virzieniem un arī praktisku tradīciju iedzīvināšanu. Interesanta nianse – arī paši bērni ir bijuši folkloras vācēji.

Latviešu folkloras krātuves kolekcija "Etnogrāfisko ansambļu ieraksti" ietver 24 dziedātāju kopu repertuāru no dažādām Kurzemes un Latgales vietām. Par etnogrāfisko ansambļu nozīmi kultūras tradīcīju stiprināšanā un turpināšanā - cikla "Dzīvā folklora" epizodē.

Kultūras Rondo aizsāk ciklu “Dzīvā folklora”, kurš top sadarbojoties ar Latvijas Universitātes Literatūras, mākslas un folkloras institūta pētniekiem. Pirmā epizode par dienasgrāmatu fenomenu pagātnē un mūsdienās.

Iznācis Latviešu folkloras krātuves pētnieka Aigara Lielbārža pētījums "150. kolekcija. Buramvārdi". Grāmatā var apskatīt šo folkloras materiālu fotogrāfijas, pētnieka komentāros uzzināt, vai latviešiem buramvārdu daudz, ko tie spēja izārstēt un kādām vēl vajadzībām buramvārdi kalpoja.

17. oktobrī folkloras kopa „Savieši” grasījās svinēt savu 40. gadskārtu, tomēr pulcēšanās ierobežojumu dēļ svētkus diemžēl nācās atcelt. Tad nu "Etnovēstis" dažus kopas pārstāvjus uzaicināja aprunāties un uzdziedāt radio studijā. Par festivālu “Dzīvā mūzika” stāsta biedrības „Skaņumāja” pārstāvis Ilmārs Pumpurs.

Kultūras pilī “Ziemeļblāzma” no 31. augusta līdz 30. septembrim apskatāma izstāde “Etā mīnā zīben zāben! Bērnu skaitļi Oto Bonga krājumā”, kas piedāvā iespēju iepazīties ar skaitāmpantiem, kurus bibliofils Oto Bongs no 1945. līdz 1952. gadam pierakstījis dīpīšu jeb pārvietoto personu nometnēs Otrā pasaules kara izskaņā. Par izstādi stāsta kuratore Zane Zajančkauska.

No 2. jūlija līdz 15. augustam Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) 1. stāvā apskatāma multimediāla izstāde "Tautasdziesmu teicējas. 1991", par kuru ceturtdienas "Neatliekamajā sarunā" stāstīs fotomākslinieks Jānis Deinats un režisore Dace Micāne-Zālīte.

Zemgaliešu Biruta (īstajā vārdā Konstance Augustīne Grencione) dzimusi 1878. gada 14. oktobrī Stāmerienas muižā. Daudzi posmi viņas biogrāfijā palikuši nepierakstīti, nepiefiksēti un līdz ar to šodienas cilvēkam neizzināmi. Spriežot pēc ierakstiem baznīcas grāmatā, Konstances vecāki Emīlija un Pēteris apprecējušies dažus mēnešus pēc meitas nākšanas pasaulē. Tomēr apkārtnē klīduši nostāsti par bērna "neskaidro izcelšanos", proti, ka Konstance esot kāda vācu muižnieku dzimtas Lēvisu of Menāru (Löwis of Menar) pārstāvja ārlaulības bērns, bet par to, protams, neesot pieklājies skaļi spriedelēt, bet nedaudzajos avotos, kur runāts par Konstances ģimeni, Pēteris Grencions pieminēts kā viņas patēvs. Brāļu vai māsu Konstancei nebija.

Tradicionālās kultūras raidījumā "Laika Ritu Raksti" par rituālu kā senu kultūras zīmi runā filoloģijas doktore Beatrise Reidzāne, folkloras kopas "Delve" vadītāji Aina un Gvido Tobji.

Šajā nedēļas nogalē Līvānos aizvadīts XXI Starptautiskais masku tradīciju festivāls, kurš ik gadu pulcē arvien lielāku dalībnieku skaitu. Šogad tajā piedalījās 25 masku grupas no Latvijas, kā arī viesi no Baltkrievijas, Lietuvas, Krievijas, Igaunijas un pat Centrālāfrikas republikas Kamerūnas. Divu dienu garumā Līvānu novadā notika dažādas ar maskošanos saistītas izdarības - tradicionālie masku gājieni, Meteņdienas svinēšana, meistardarbnīcas, skate jeb masku tradīciju izrādīšana, kā arī starptautiska konference.

Daudzi cilvēki musdienās runā par pārpuli vai depresiju, un ikviens ir dzirdējis par to, ka vajadzētu dzīvot vairāk saskaņā ar dabu. Par to, kā mēs varam pielāgoties dabai un tās laikam  radījumā stāsta folkloras kopas "Grodi" dibinātājs Andris Kapusts, kurš ikdienā vadās pēc principa, ka ir ļoti svarīgi cilvēkam saprast, kurā vietā mēs, kā dzīva radība, atrodamies pēc dabā iekārtotā laika jēdziena. Ja jau mēness spēj veidot paisumus un bēgumus okeānos un jūrās, kā tas ietekmē mūs?