Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests šogad 140 reizes ir devies izsaukumos pie bērniem un jauniešiem, kas mēģinājuši izdarīt pašnāvību. Jaunākajam no viņiem bija tikai 11 gadu. Pie kāda divpadsmitgadnieka aizbrauca par vēlu, palīdzēt viņam vairs nevarēja… Mēs par šiem gadījumiem uzzinām reti: vecāki par to runāt nespēj, savukārt skolas nevēlas. Kāpēc jaunie cilvēki izšķiras par šādu izmisuma soli? Kur meklēt palīdzību un ko darīt pieaugušajiem, lai laikus pamanītu, ka vajadzīgs atbalsts?

1.daļa. It kā viss bija

Maigurs Cepurītis rūpīgi seko līdzi pašnāvību statistikai Latvijā. Tā ir nepielūdzama – pērn no dzīves aizgājuši 288 cilvēki. Viņu vidū - 40 pusaudži un jaunieši. Cepurīšu ģimene ir viena no retajām, kas par šo tematu runā skaļi, un ne tikai: kopā ar sievu, meitu un dēlu izveidojuši mentālās veselības atbalsta organizāciju “Ogle”.

Pirms diviem gadiem Maigurs zaudēja 23 gadus veco dēlu Māri. Bēres apmeklēja daudzi viņa vienaudži, kuri dalījās ar ģimeni savās emocijās. Atklājās, ka domas par nāvi bijušas ne vienam vien. Cepurīšu ģimene atskārta, cik maz uzmanības Latvijā pievērš pašnāvībām. Par spīti tam, ka mums ir trešā sliktākā statistika Eiropā. Tā radās doma par garīgās veselības un mūzikas festivālu “Ogle”, kas noticis jau divas vasaras. Pievērst līdzcilvēku uzmanību problēmai - tāds ir galvenais mērķis, kuru sasniegt palīdz gan mūziķu priekšnesumi, gan pieredzes stāsti, gan sarunas ar speciālistiem.

Maigurs šausta sevi, vai un kāda ir viņa atbildība par to, ka dēlam dzīve kļuva nepanesama. Atkarības ir viens no biežākajiem pašnāvību riska faktoriem, bet iemesli, kas izraisa domas par pašnāvību, var būt dažādi – kādam tas ir viens faktors, citam – vairāku mijiedarbība.

Dati rāda, ka lielāks pašnāvību risks ir jauniešiem, kam ir depresija, psihiski uzvedības traucējumi, zema pašcieņa. Tās var provocēt notikumi ģimenē un skolā, vienaudžu vidē. Rīgas Stradiņa universitātes sabiedrības veselības speciālists Toms Pulmanis uzsver – ja problēma ir ģimenē, svarīgi, lai pusaudzis var saņemt atbalstu skolā. Un otrādi.

Kad starptautiskais izglītības pētījums PISA vairākkārt uzrādīja, ka Latvijas skolās milzīga problēma ir mobings, ministrijas sāka domāt par īpašām vadlīnijām, kas skolām palīdzētu tikt ar to galā. Taču Covid-19 pandēmija vadlīniju tapšanu nobremzēja, un šis mācību gads sāksies bez tām.

Par nepietiekamu valsts pretimnākšanu runā arī Cepurīši, kas pēc traģēdijas ģimenē apņēmušies pievērst sabiedrības uzmanību pašnāvību tematam. Viņi rīko ne tikai festivālu “Ogle”, bet arī kopā sanākšanas vakarus, lai sniegtu atbalstu citiem palikušajiem. Maigurs atzīst, ka dažreiz rokas nolaižas, bet pateicības vārdi dod spēku turpināt iesākto.

Pērn oktobrī Veselības ministrija kopā ar Bērnu slimnīcas fondu un Pusaudžu resursu centru gan sāka piedāvāt jaunu valsts apmaksātu pakalpojumu. Depresijas un pašnāvības risku mazināšanas programmā līdz šim uzņemti ap 40 jauniešu. Viena no viņiem – Anete, kuras vārdu esam mainījuši. Anete apmeklē centra šobrīd vienīgo filiāli ārpus Rīgas – Liepājā. Problēmas ģimenē ir iemesls tam, kādēļ Anete savos 15 gados jau tikusies ar vairākiem speciālistiem arī no sociālā dienesta un pašvaldības policijas. Bijis laiks, kad palīdzību atgrūdusi.

Svarīgi, lai palīdzība būtu bez maksas. Pirmkārt, ne visas ģimenes var atļauties speciālista apmeklējumu, otrkārt, vīpsnāt var ne tikai vienaudži, bet arī vecāki. Pusaudžu resursu centra programmu virsvadītājs Emīls Ūdris pārliecināts – palīdzība būtu nepieciešama daudz vairāk jauniešiem. Taču Latvijā pat īsti nav apzināts, cik pusaudžiem varētu būt depresijas pazīmes.

Programma paredzēta pusaudžiem vecumā no 11 līdz 18 gadiem ar garastāvokļa traucējumiem, tā ilgst trīs mēnešus. Psihologs norāda, ka dažiem ar to pietiek, bet bieži ar speciālistu palīdzību tiek sastādīts tālākais rīcības plāns. Daudzi jaunieši piesakās paši, diemžēl uz pakalpojumu jau izveidojusies rinda.

Veselības ministrijā raidījumam „Atvērtie faili” stāstīja, ka meklē papildu naudu, lai rindā stāvošie jaunieši šogad saņemtu palīdzību, un cer uz lielāku finansējumu nākamgad, lai centra reģionālās filiāles varētu atvērt arī Daugavpilī un Valmierā.

2.daļa. Rindas, skolu reitingi un vecāku gaidas

Palīdzību var meklēt arī pie ārsta, bet… Bērnu psihiatrijas klīnikā “Gaiļezerā”, kur uzņem jauniešus ar ģimenes ārsta nosūtījumu, lai pirmoreiz tiktu pie psihiatra, rindā jāgaida pusgadu. Tas pat ir progress – agrāk nācās gaidīt vismaz gadu. Psihiatre Anete Masaļska stāsta, ka jaunie pacienti ierodas no visas Latvijas.

Rindas veidojas, jo trūkst speciālistu, un šai problēmai ilgstoši netika pievērsta uzmanība. Šobrīd Latvijā ir tikai deviņi sertificēti bērnu psihiatri. Kā blakus darbu to veic vēl 47 speciālisti. Veselības ministrija tagad rosinājusi atvieglot iespēju iegūt bērnu psihiatra specialitāti – līdzšinējo sešu gadu vietā rezidentūra turpmāk ilgs četrus gadus, skaidro Veselības ministrijas pārstāve Kristīne Kļaviņa.

Tāpat Veselības ministrija aicina reģionu iedzīvotājus vērsies pie ārpus Rīgas praktizējošiem speciālistiem, lai atslogotu bērnu slimnīcas ārstus. No 2019. gada pacientiem ar psihiskās veselības un uzvedības traucējumiem vairākās psihiatru praksēs valsts apmaksātus pakalpojumus sniedz multiprofesionālas psihiatru komandas. Sīkāka informāciju par tām var iegūt Nacionālā veselības dienesta mājaslapā, psihiskās veselības sadaļā. Veselības ministrija norāda, ka vispirms jāvēršas pie ģimenes ārsta. Pusaudži var to darīt arī paši, ja sasnieguši 14 gadu vecumu.

Daktere Masaļska norāda, ka ne vienmēr vajag nosūtījumu pie psihiatra, dažos gadījumos var palīdzēt klīniskais psihologs vai vērīgs skolotājs. Tāpēc sabiedrība jāturpina izglītot, un katra preventīva aktivitāte situāciju uzlabo. Skolu savstarpējā konkurence un apsēstība ar reitingiem, vecāku augstās gaidas no bērniem – Masaļska brīdina, ka lielai daļai jauniešu ir emocionālie traucējumi tāpēc, ka viņi nevar izdarīt vai sasniegt visu, ko no viņiem gaida.

Katru gadu Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas uzticības tālruņa 1161111 konsultanti saņem vairākus tūkstošus zvanu par grūtībām, ar kurām ikdienā saskaras bērni un pusaudži. Šā gada pirmajā pusē bijuši 48 zvani par pašnāvības domām.

No nākamā gada janvāra inspekcija piedāvās bezmaksas psihoterapijas pakalpojumus: gan ģimenes psihoterapijas konsultācijas, gan grupu psihoterapijas sesijas. Pieteikšanās pakalpojuma saņemšanai sāksies rudenī.

“Par psihisko veselību un īpaši par prevenciju runājot, tā nav tikai Veselības ministrijas atbildība, tā ir arī Izglītības ministrijas un Labklājības ministrijas atbildība, un katra ministrija arī kaut ko nedaudz dara šajā laukā,” saka Veselības ministres padomniece Marta Krivade, un taisnība viņai ir – publiskajā telpā itin bieži var dzirdēt par kādu jaunu projektu.

Piemēram, šogad Siguldas novada izglītības iestādēs īstenos garīgās veselības veicināšanas programmu. Arī Veselības ministrija gatavo vairākus projektus: brīvprātīgus bezmaksas kursus jauniešiem visā Latvijā, psihiskās veselības programmu 7.-9. un 10.-12. klašu skolēniem, digitālus kursus pedagogiem par to, kā strādāt klasēs…

Tomēr viss ir atkarīgs no pašu skolu un jauniešu atsaucības. Jautājums, vai tomēr nevajadzētu vienotu programmu visā valstī? Tā, lai sadzird visi, nevis tika ieinteresētie. Veselības ministrija sola rudenī atsākt darbu arī pie vadlīnijām, kā skolām mazināt mobingu.

3.daļa. Traģēdija skolā

“Vakar tika saņemta ziņa, ka viens jauns cilvēks ir pieņēmis lēmumu vairs nebūt mūsu ģimnāzijas lokā, starp mums, un šajā dzīvē. Dziļa līdzjūtība ģimenei un tuviniekiem! Šis fakts ir dziļi skumjš, nevienam citam pa spēkam tā līdz patiesai būtībai un pamatam neizskaidrojams.”

Šādu vēstuli no psiholoģes Zanes Gulbes pagājušajā ziemā saņēma Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas 7. - 12. klašu skolēni, vecāki un skolas personāls.

Parasti skolas par traģēdiju publiski nerunā, taču Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas direktors Andris Priekulis piekrita pastāstīt, kā viņi krīzē rīkojās. Direktors augstu vērtē skolas psiholoģes Zanes Gulbes darbu, viņa ir arī Rīgas domes Izglītības atbalsta nodaļas krīzes intervences psiholoģe un strādā komandā, kas parasti dodas uz skolām, ja noticis suicīds vai tā mēģinājums.

Vēstulē psiholoģe aicināja visus, kuri vēlas parunāt, vērsties pie viņas vai jebkura cita ģimnāzijas cilvēka, arī pievienoja vairāku atbalsta iestāžu kontaktus. Taču vispirms bija tikšanās ar aizgājušā klasesbiedriem. Runāja arī ar parālēlklašu audzinātājiem, aicinot vērot atmosfēru klasē. Ja rodas vajadzība sarunas turpināt, psiholoģes kabineta durvis būs atvērtas.

Gan psiholoģe, gan direktors stāsta, ka jaunietim bijušas emocionālās veselības problēmas, par kurām skolā zinājuši. Centušies viņu atbalstīt, taču… uz savu žetonu vakaru viņš vairs neatnāca… Vecāki sarunai ar Latvijas Radio nebija gatavi.

Zane Gulbe stāsta, ka izglītības iestādēs Rīgā ir noteikta kārtība, kā skolas rīkojas šādos gadījumos. Administrācija sasauc atbalsta personālu, noskaidro situācijā iesaistītos, pārrunā rīcības plānu un lemj par to, vai iesaistīt pašvaldības krīzes intervences komandu.

Krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” psihoterapeite Tatjana Goluba uzskata, ka Latvijā kopumā tomēr nav pietiekami nostiprināta sistēma, kas palīdzētu darboties profilaktiski un pašnāvību gadījumos. Lietuvā pašnāvību rādītāji ir vēl augstāki nekā pie mums, tāpēc kaimiņos jau pirms vairākiem gadiem radīta īpaša programma skolām.

Tāpat jābūt plānam, ko darīt, ja tomēr nelaime notiek. Lietuvieši iesaka katrā mācību iestādē izveidot krīzes komandu, kurā ir administrācija, kāds no pedagogiem, vecākiem, pat vecāko klašu skolēniem, kuri var satikties un kopīgi lemt par tālāko.

Goluba atzīst, ka skolas ne vienmēr zina, kā rīkoties, un mēdz izvairīties no sarežģītām situācijām. Par suicīdu nevajag runāt detalizēti un ar jebkuru, bet ir svarīgi nodrošināt, ka tiem, kas vēlas, ir iespēja izrunāties par notikušo.

Tatjana Goluba vēlētos, lai Latvijā būtu vairāk iespēju, kur ātri un bezmaksas saņemt palīdzību. Un atgādina, ka krīzes centrā “Skalbes” psihologa vai psihoterapeita konsultācija iespējama arī telefoniski (29551700) un visu diennakti darbojas krīzes tālrunis (67222922 un 27722292).