Gribu aizstāvēt šīs vecmātes, ar kuru līdzdalību un palīdzību pasaulē nākuši daudzi mazuļi un daudzas mātes laimīgas, tostarp arī es. Tas, ka dzemdības skaitās traumatisks un riskants pasākums, nevienam nav noslēpums, un tas, ka mājdzemdībās, tāpat kā slimnīcu dzemdībās, dzīvības un nāves robeža mēdz būt trausla, arī ir zināms.

Mājdzemdību gadījumā – visi ir brīdināti, visi uzņemas katrs savu atbildību, un dara to labprātīgi. Ja slimnīcu vecmātēm traģisku seku gadījumā ir sava cunftes profesionāļu aizstāvība, kādu pauž raidījumā minētā nodaļas vadītāja attiecībā uz savu vecmāti, kura bija nonākusi līdzīgās apsūdzībās un saņēmusi sabiedriskos darbus, tad mājdzemdību vecmātēm tādas nav. Man ļoti žēl šīs vecmātes, kas tiek vazātas pa medijiem kā noziedznieces, lai gan, kā paši vēstāt, tieši pateicoties vienai no viņām, mazulis ir dzīvs, atdzīvināts, izdzīvojis. Vai tiešām placentas ēšanas fakts kā emocionāli nepieņemams noziedzības “apliecinājums” ir svarīgāks par mazuļa atdzīvināšanu – turklāt laikā, kad mākslas projektos apbrīno bezjēdzīgu miesas griešanu, cepšanu un publisku apēšanu, saucot to par performanci? Vai tāpēc, ka tāda rīcība ir bezjēdzīga, tā nav pelnījusi nosodījumu, bet apbrīnu – māksla šoka vārdā?

Vecmāšu un ārstu profesija nav biroja administratores darbs, kur lielākās briesmas ir sagriezties ar papīru vai aplieties ar kafiju. Tā pat nav žurnālistu profesija, kur kļūdas gadījumā var atsaukt savu vārdu un uzrakstīt citu rakstu vai uzfilmēt citu sižetu. Jā, kļūdas vecmāšu darbā ir smagākām, traģiskām sekām, taču noniecināt viņu darbu un nozākāt, pirms profesionāļu cunftes “māsu” vērtējuma, – ir nelietīgi. Ja vecmāšu darbā ir bijusi nevērība, lai to izvērtē profesionāļi. Un izvērtē pēc dziļākās būtības, ne pēc algoritmiskā modeļa atbilstības un atsevišķu titulētu jeb izredzēto, politiski vajadzīgā novirziena profesionāļu viedokļa. Jo šīs vecmātes ir profesionāles, turklāt vecmātes pēc aicinājuma, gudras savā darbā.

Pati esmu iebildusi ārstiem, strīdējusies, meklējusi atbildes un “otro” un “trešo” viedokli, taču, ņemot vērā man pieejamo informāciju, vienmēr izdarījusi savas izvēles un uzņēmusies atbildību par tām. Arī ņemot vērā draudus un riskus. Jo zinu, ka ārsti pirmām kārtām arī ir tikai cilvēki, kuri, atšķirībā no pārējiem, pārvalda specifiskas zināšanas, prasmes un profesionālos knifus, turklāt sarežģītus un atbildīgus, un viņu pārliecības, priekšstati, tā brīža fiziskais un apziņas stāvoklis un attieksme ir tikpat atšķirīga, kā katram no mums; viņi nav “mašīnas/roboti” vai “baltie halāti”. Atrast savu ārstu, juristu un vīru/sievu – tā ir liela māksla un arī veiksme.

Medicīnas darbinieku aprindās ir joks, ka katram izcilam ķirurgam ir savi kapiņi, turklāt katrs normāls ārsts smagi pārdzīvo katru savu neveiksmi un nevarēšanu, līdz tam, ka nav spējīgs strādāt un dzīve salauzta. Tā ka licences atņemšana salīdzinājumā ar to ir nieks. Domāju, ka arī šīm vecmātēm dzīve pēc šīs traģēdijas ir mainījusies, un ne tikai tāpēc, ka lietu risina tiesa. Cilvēka iekšējā tiesa ir daudz smagāka. Ja viņam ir sirdsapziņa. Un esmu pārliecināta, ka šīm vecmātēm tāda ir. Svarīgākais ir – kā tikt šim notikumam pāri un turpināt to, ko proti un vari vislabāk, kā vari būt sabiedrībai un cilvēkiem visnoderīgākais.

Kāpēc gan mums patīk skatīties filmas par talantīgiem ārstiem, kuri zaudē licences tāpēc, ka uzņemas sarežģītas un grūtas lietas, un jūtam viņiem līdzi, kad viņu vietā stājas mazāk talantīgie, kas neuzņemas risku un dzīvo ar “tīriem papīriem”? Un vienlaikus tik un tā atrodas cilvēki, kas uzmeklē tieši šos ārstus un grib, lai palīdz tieši viņi. Ak, jā, tā ir tikai filma. Dzīvē viss ir savādāk.

Turklāt, padomājot par šiem laikiem, jājautā, kā tas nākas, ka tās pašas mātes, kas veiksmīgi dzemdējušas un izaudzinājušas savus dēlus, ir gatavas viņus (un izskatās, ka dažas arī savas meitas – dzimumu līdztiesības vārdā) sūtīt karā un atbalstīt militāro rūpniecību, kas pēc būtības ir nāves ieroču rūpniecība. Neviens karš nav uzvarēts zaudēto dzīvību dēļ, turklāt jābūt īpaši jocīgam, lai domātu, ka ar mūsdienu tehnoloģijām upuru dzīvsvars būs tas, kas noteiks zaudējumu vai uzvaru, vai pat valsts drošību. Ir taču skaidrs, ka kari izbeidzas tad, kad to nolemj izbeigt “lielie vīri”, kad viņiem “beidzot pietiek”, vai kad notiek lielāka katastrofa. Ja kāds domā savādāk – miniet piemēru.

Aizlūdzu par liekulības mazināšanos sabiedrībā.

Vēsturē ir bijis līdzīgs laiks, kad visi kļūst par ekspertiem, zinātājiem un tiesātājiem visās jomās, kad profesionālisms ir zaudējis uzticamību vai ticis apzināti noniecināts, un tas ir bijis tieši pirms Lielās Franču Revolūcijas ar galvu ripošanu un asiņu straumēm – labākas nākotnes vārdā. Vai zinām un apzināmies, kādas revolūcijas gaidās esam tagad?

P.S.Nepretendēju uz absolūto patiesību, paužu viedokli, jūtu līdzi tiem, kam sāp. Man patiesība nav vienplākšņaina, tai vienmēr pretī būs vēl kāda - tikpat liela patiesība. Skatpunkts ir izšķirīgs.

Kā PSKUS dzemdību nodaļas vadītāja S. Vītiņa var atļauties neuzņemt grūtnieci 40 + nedēļā ,kura ierodas uz ģimenes dzemdībām kopā ar bērniņa tēti/ kura jau laicīgi 7. mēnesī ir pieteikusies un izvēlējusies tieši valsts SIA PSKUS dzemdību nodaļu ,kā visdrošāko vietu, bērniņa nākšanai pasaulē. Atraidīto, nokavēto dzemdību dēļ, haotisku dzemdību vadīšanas apstākļos bērniņš mira, lai slēptu statistiku un noziegumu bērniņš tika pārvests uz BKUS , atklājās dokumentu viltošanas fakti un nelikumības . Par šo gadījumu arī uzsākts kriminālprocess, būtu labi ja Atklātie faili sekotu līdzi tām šausmām kas notiek valsts SIA un valsts kapitālsabiedrībā?