Parasti, kad vairāki cilvēki vienlaikus kāpj pa kāpnēm, viņi to dara mierīgi, viens otram aiz muguras. Ofēlijai ir bail uzgriezt kādam muguru. Citu cilvēku klātbūtnē viņa pa kāpnēm kāpj ar sānu, lai redzētu, kas notiek. Viņa salecas no pēkšņiem pieskārieniem un baidās no citu cilvēku dusmām. Ofēlijai tagad ir 26 gadi, un šīs ir sekas bērnībā ģimenē piedzīvotajai vardarbībai.

Cik bērnu cieš no vardarbības, precīzu ziņu nav. Par varmācību mēdz klusēt pat upuri. Bet policistu un psihologu ikdiena ļauj apjaust – daudz. Vai mēs Latvijā spējam bērnus laikus pasargāt no vardarbīgiem vecākiem?

Raidījums Atvērtie faili pēta, cik izplatīta Latvijā ir vardarbība pret bērniem un vai sabiedrība kopumā un valsts institūcijas dara pietiekami daudz, lai pasargātu bērnus no vardarbīgiem vecākiem.

Ofēlijai Spektorei ir īsi, zili krāsoti mati. Mugurā hūdijs, kā mūsdienu jaunieši sauc džemperi ar kapuci. To noklāj vārds “skumīgi”, kas atkārtojas daudzas, daudzas reizes. Un piebilde - “bet ne vienmēr”.

“Lai es runātu par vardarbību savā bērnībā,  man ir nedaudz jāpaskaidro par savu tēvu. Cik es saprotu, viņš ir bijis ļoti spējīgs, gudrs, inteliģents cilvēks, bet tad viņu aizsūtīja padomju armijā. Uz Baku, kur tajā brīdī notika šausmas, tur tajā brīdī praktiski notika genocīds. Viņš nebija pirmajā vilnī, viņš bija tur vēlāk miera uzturētājs, bet viņš pavisam noteikti ir bijis aktīvajā karadarbībā, viņš pavisam noteikti ir piedzīvojis lielas kara šausmas. Viņš ir izgājis cauri lietām, kurām cilvēkam nekad nevajadzētu iet cauri,” Ofēlija sarunu sāk ar prologu.

Ofēlija piekrita pastāstīt par savu pieredzi, augot ar varmāku. Tēvu, kurš savai ģimenei lika iziet cauri lietām, kurām cilvēkam nekad nevajadzētu iet cauri.

Pēc armijas tēvs atgriezās ģimenē. Pie divām meitām un sievas. Pamazām tēvs sāka dzert arvien vairāk un kļuva valdonīgāks. Ofēlija atceras reizes, kad slaucījusi no dzīvokļa grīdas mammas asinis un raudājusi.

“Tas tika slēpts, tas tika ļoti slēpts, jo tas taču ir kauns. Cik es atceros, tēva ģimene, kad viņiem mēģināja pastāstīt, īsti neticēja, ka ir tik traki. No mammas ģimenes, cik es saprotu, viss tika slēpts, jo lietām taču jābūt glītām,” stāsta Ofēlija.

Taču jaunā sieviete spriež, ka cilvēki, visticamāk, zināja, bet neko nedarīja. Tēvs vienmēr bija valdonīgs, tādu viņu visi uztvēra, bet no ārpuses neviens ģimenes lietās neiejaucās. Īsti nepalīdzēja arī dienesti. Vienā reizē, kad pēc Ofēlijas zvana atbrauca policisti, viņi tēvu aizveda. 

Kādā brīdī mamma pēc trakākiem skandāliem sāka iet uz slimnīcu. Viņa to darīja, lai šķiroties varētu pierādīt, ka cieš no vardarbības. Mammu aplāpīja, tomēr vardarbību ģimenē neviens necentās novērst.

Vai ģimenē bija arī labi brīži?

“Jā, absolūti. Mums bija pāris svētas lietas. Mums bija ceptās reņģītes, mums bija mūzika, mums bija Vinnijs Pūks. Man tēvs agrāk bija dīdžejs, līdz ar to mums bija milzīga mūzikas kolekcija,” atklāj Ofēlija.

Ofēlija pamanījusi, ka bija daži mūziķi, kuru skaņdarbu atskaņošanas laikā tēvs bija mierīgs un vardarbība nenotika. Viņa to izmantoja, kad gribēja, lai mājās ir miers. Viens no tādiem mūziķiem bija Maiks Oldfīlds.

Tēvs labi gatavoja ēdienu un lasīja meitām Vinniju Pūku. Bet viņš bija pilnīgi neparedzams. Nekad nevarēja zināt, kurš tēvs šodien atvērs mājas durvis. Pēc skandāliem, diezgan klasiski, tēvs mēdza mammai atnest puķīti.

Ja tev iesit, ej prom uzreiz, negaidi otru reizi, saka Ofēlija. Viņai šausmas beidzās 13 gadu vecumā. Mamma saņēmās un varmāku pameta. Pēc šķiršanās tēvs vēl nāca un ģimeni traucēja – Ofēliju ar māsu vainoja par šķiršanos, abas sauca par sliktiem bērniem.

Ofēlija saka, mamma bija salauzta. Laulību šķīrusi tiesa ar nosacījumu, ka māte varmākam nopērk dzīvokli. Māte tam piekritusi un mitekli nopirkusi kredītā, ko joprojām atmaksā.

Ofēlija stāsta, ka pēc bērnībā pieredzētās vardarbības viņas attiecības ar vīriešiem nav vienkāršas.

Tagad attiecību ar tēvu meitai nav. Viņa domā, ka tēvs tā arī neapjauta, ko ģimenei nodarījis. Ofēlija cer, ka tēvs kādu dienu tiks ar sevi galā un meklēs palīdzību. Pašlaik viņa priecājas, ka tēvam nav citas ģimenes, jo nevēlas, lai cita sieviete un citi bērni pieredz to, ko pieredzēja viņa. Tagad viņa saprot, ka nedrīkst notikušajā vainot sevi. Bērnībā bieži to nesaprata.

Ofēlija arī mudina cilvēkus apzināties, ka vardarbība kaimiņu dzīvoklī aiz sienas nav viņu privāta lieta. Tā ir visas sabiedrības lieta. Prakse nerunāt par vardarbību ģimenē, viņasprāt, nāk no padomju laikiem.

Ofēlija pati netika sista. Taču viņa saka - tēva sitieni mātei sāp arī bērniem. Cik daudzi bērni mūsdienu Latvijā ģimenē piedzīvo vardarbību – vienalga, emocionālu vai fizisku, skaidri nav zināms.