Labdarības maratonā "Dod pieci!" 2019.gadā Latvijas Radio aicināja ziedot nedziedināmi slimu cilvēku aprūpei un mudināja politikas veidotājus Latvijā izveidot paliatīvās aprūpes sistēmu.

Lai cik smagā stāvoklī slimnieks būtu, ar viņu aprūpi faktiski nācās tikt galā ģimenei – fiziski, emocionāli un finansiāli. Vienīgais, ko piedāvāja valsts, īsu brīdi stacionārā.

Raidījums Atvērtie faili skaidro, kas gada laikā mainījies paliatīvajā aprūpē. Vai pēc Latvijas Radio projekta „Izmisuma zonā" situācija kļuvusi labāka un vai Veselības ministrijas nākotnes plāni cilvēkiem tiešām spēs palīdzēs?

„Es nevarēju atrast to savu mieru, jo tas man bija smags posms, ne tikai tas, ka tā ir mana mamma, bet, visam tam ejot cauri, ir vajadzīgi stipri nervi,” stāsta Inese Brunsliepa.

Pēc nopietna kritiena Ineses Brunsliepas mamma Dagnija vairākas dienas pavadīja komā Ventspils slimnīcā. Ārsti aicināja gatavoties ļaunākajam. Vēlāk Inese pie šāda brīdinājuma pierada, jo no mediķiem to dzirdēja regulāri.

Tomēr Dagnija pamodās – joprojām smagā stāvoklī. Viņai bija nepieciešama plaušu operācija, tāpēc sievieti nogādāja Stradiņa slimnīcā. Pēc operācijas ārsts Inesei teica – mamma var doties uz mājām, taču viņai nepieciešama kopšana.

Tikai pēc konsultēšanās ar paziņām Inese uzzināja par paliatīvo aprūpi, tāpat atrada, ka to sniedz turpat Stradiņos, 59. nodaļā. Tur viņa mammu pēc ilgāka laika beidzot varēja arī satikt.

Inese saka paldies paliatīvās nodaļas darbiniecei Kristīnei par emocionālo un informatīvo atbalstu. Tas gan nepasargāja no nākamā trieciena – Dagnija paliatīvās aprūpes kabinetā var uzturēties līdz 10 dienām.

No mammas dzīves pēdējiem mēnešiem Inese saglabājusi vairākus video. Vienā no tiem gultā redzama sīciņa sieviete, kas, kustinot lūpas, mēģina runāt. Inese ticēja, ka mamma var atlabt, un padoties negrasījās.

Kādu brīdi Dagnija pavadīja deklarētās dzīvesvietas Talsu slimnīcā, vēlāk nonāca Ventspils slimnīcas paliatīvās aprūpes nodaļā. Kā stāsta meita, Dagnijas stāvoklis pa šo laiku krietni pasliktinājās.

Dagnija bija smags pacients, kurai nepieciešama enterālā barošana, regulāra grozīšana, traheostomas un urīna katetra aprūpe. Turklāt tas nepieciešams tūlīt, bet daudzviet bija jāgaida rindā.

To visu varēja nodrošināt privāts sociālās aprūpes centrs „Cilvēks”, taču Dagnijas gadījumā uzturēšanās izmaksas tur sasniedza 75 eiro diennaktī, plus medikamenti.

Daļu bija gatava segt organizācija ziedot.lv par labdarības maratonā „Dod pieci” savāktajiem līdzekļiem. Taču pat ar atbalstu – tūkstoš eiro mēnesī uz trim mēnešiem – joprojām nepietika. Lai mammu varētu ievietot privātajā aprūpes centrā, Inese lūdza palīdzību sociālajos tīklos un biedrībā „Palīdzēsim viens otram”.

Ineses mammai īpaša aprūpe bija vajadzīga piecus mēnešus. Viņa nomira pērn oktobra beigās.

Šeit Ineses stāstam liksim punktu. Vienīgi piebildīsim, ka viņa ir vērsusies Veselības inspekcijā, jo uzskata, ka mātes atveseļošanos kavēja tas, ka vairākās medicīnas iestādēs trūka personāla un līdz ar to piemērotas aprūpes. Meita vēlas, lai ārstniecības iestāžu atbildība tiktu izvērtēta.

Ineses skaudrā pieredze rāda, ka paliatīvajā aprūpē joprojām ir būtiskas problēmas.