Ventspils osta 90.gados bija īsta zelta ādere. Krievijas kravas vēl plūda ierasto ceļu, daži cilvēki no tām iemācījās pelnīt miljonus un tos lika lietā, lai kļūtu vēl bagātāki un vēl ietekmīgāki. Viņi pirka politiskos lēmumus. Šim neformālajam grupējumam pat bija sava kvota Ministru kabinetā un lielajos valsts uzņēmumos.

Nu, nelielu naudas paciņu iedeva un viss, pa daļām kaut ko, pa mēnesi reizi vai kā.. no tā.

Latvijas Radio kļuvušas zināmas liecības, ka naudu no ventspilniekiem savulaik saņēmušas gandrīz visas lielās Saeimas partijas. Daži liecībās minētie cilvēki joprojām darbojas politikā. Šonedēļ raidījumā Atvērtie faili turpinām pagājušajā nedēļā sākto tematu par to, kā Ventspils tranzītuzņēmēji pirka ietekmi politikā.

Uzņēmējs Valentīns Kokalis rāda vecas piezīmes, kurās kārtīgā rokrakstā piefiksēti partiju nosaukumi un tiem pretī - naudas summas.

Valentīns Kokalis ir viens no tiem cilvēkiem, kas savulaik ar ietekmīgajiem Ventspils tranzītuzņēmējiem sēdēja pie viena galda un izlēma biznesa un politikas jautājumus.

Padomju laikos un neatkarības pašos pirmajos gados bijis prokurors, 90.gadu pirmajā pusē viņš sāka strādāt tobrīd valstij piederošajā uzņēmumā „Ventspils nafta”. Sākumā par juristu, vēlāk kļuva par valdes locekli un juridiskās daļas priekšnieku. Privatizācijas procesā kļuva arī par „Ventspils naftas” līdzīpašnieku. Taču 2001.gadā Kokalis nonāca konfliktā ar Aivaru Lembergu un, citējot viņu pašu, “pasūtīts tālāk”.

Katru pirmdienu Ventspils domē notika sapulces, kurās Ventspils ostas uzņēmumu vadītāji pārsprieda aktualitātes. Šīs tikšanās dēvēja par politbiroja sēdēm. Uz tām ieradušies arī politiķi.

Kokaļa pieraksti rāda, ka naudu no Ventspils tranzītuzņēmējiem saņēma ne tikai trīs Saeimas partijas, kurām „Ventspils naftas” privatizācijā caur ārzonu firmām tika atvēlēta pat sava daļa. Par šīm partijām stāstījām pagājušās nedēļas „Atvērtajos failos”. Šie politiskie spēki ir savulaik ietekmīgais „Latvijas ceļš”, demokrātiskā partija „Saimnieks” un „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK. Izmeklētāju savāktās liecības rāda, ka ventspilnieki 90.gadu otrajā pusē un gadsimtu mijā pārskaitīja miljonus uz ārzonu firmām, aiz kurām stāvēja ar šīm partijām saistīti cilvēki. Taču lieta beidzās bez apsūdzībām.

Latvijas Radio lūdza komentārus visu Kokaļa piezīmēs atrodamo partiju pārstāvjiem. Naudas saņemšanu no ventspilniekiem atzina divi, uzsverot, ka tas viss bijis oficiāli. Viens no viņiem ir partijas „Saskaņa” priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs, kurš tolaik darbojās Tautas saskaņas partijā. 

Naudas saņemšanu apstiprina vēl viens Kokaļa pieminētais politiķis – bijušais Latvijas Sociāldemokrātiskās partijas priekšsēdētājs Juris Bojārs. Sociāldemokrātiem 7.Saeimā bija 21 deputāts parlamentā, bet 2001.gadā par Rīgas mēru kļūst Jura Bojāra dēls, arī LSDSP biedrs Gundars Bojārs. Bojārs uzsver, ka naudu saņēmis nevis viņš personiski, bet gan partija. 

Pārējo Kokaļa pieminēto partiju pārstāvjiem ir cita versija par notikušo. Viens no viņiem – Jānis Ādamsons, kurš 6.Saeimā bija ievēlēts no Latvijas Ceļa, bet nākamajā jau no sociāldemokrātiem. Arī tradicionāli ar Lemberga ietekmi saistītās, Zaļo un Zemnieku savienību veidojošās partijas noliedz neoficiālus maksājumus no Ventspils uzņēmējiem. To noliedz ilggadējais Latvijas Zemnieku savienības politiķis Augusts Brigmanis. Neko tādu neatceras arī Zaļās partijas līderis, ekspremjers Indulis Emsis, kura karjera politikā beidzās pēc tam, kad viņš valdības mājā pazaudēja portfeli ar 10 000 ASV dolāru skaidrā naudā.

Līdzīgi arī Jaunās partijas dibinātājs Ainārs Šlesers noliedza, ka būtu saņēmis kādu finansējumu no Ventspils tranzītuzņēmējiem.

Tomēr Valentīna Kokaļa pieraksti nav vienīgā liecība par ventspilnieku maksājumiem politiķiem.