“Kašers ar mīļoto vīrieti apsver veidot ģimeni Itālijā” – zem ziņas ar šādu nosaukumu pērn aprīlī kāds vīrietis sociālajā vietnē ierakstīja komentāru: “divi diršmīļi – atšaut!” un pievienoja emocijikonu “ierocis”. Šis ir vienīgais gadījums pēdējos gados, kad tiesībsargi agresiju pret homoseksuāliem cilvēkiem atzīst par naida noziegumu. Komentāra autors dabūja četru mēnešu nosacītu cietumsodu.

Parasti gan uzbrukumi seksuālajām minoritātēm paliek nesodīti – policisti šīs lietas vienkārši izbeidz.

Draudēja konkrēti tieši viņu nosist, Latvijā. Viņš aizgāja uz policiju – kad sitīs, tad nāciet! Vai Mana pieredze bija draudi, nāves draudi.

Cilvēki izvēlas neziņot, paslēpties un turēt sevī šī naida augļus.

Raidījumā Atvērtie faili skaidrojam, kāpēc naida noziegumu izmeklēšana Latvijas policijai ir tik grūts uzdevums.

“Tas bija vakars. Un mēs gājām ar manu tā laika dzīves biedru pa ielu no Ķengaraga promenādes. Mums līdzi bija suns, franču buldogs, tāds pavisam neliels. Un mēs gājām vienkārši gar tirgu, Ķengaraga tirgu. Gribējām šķērsot tramvaja līniju. Un tur, kreisajā pusē, ir ziedu kioski,” tā Rīgas Stradiņa universitātes profesors, kultūrpētnieks Deniss Hanovs sāk stāstu par pērnā rudens vakaru, kad viņš uz savas ādas pavisam tieši izjuta, ko nozīmē naids. Abi ar dzīvesbiedru tovakar gāja uz puķu kiosku pēc svaigiem ziediem, ko ielikt vāzēs.

“Un mums garām pagāja divi vīrieši. Tas bija novembris. Tāds mijkrēslis. Viņi pagāja garām. Un tad no aizmugures bija viens tāds ļoti rupjš komentārs par suni. Mēs pagriezāmies, lai uz to kaut kādā veidā reaģētu vismaz ar skatienu. Un tad mēs turpinājām mūsu pastaigu. Un tad es sajutu tādu diezgan stipru sitienu ar kāju pa muguru,” turpina Hanovs.

Deniss pagriezās un, kā pats saka, sākās skaidrošanās. Lai izvairītos no fiziskas agresijas, Deniss rīkojās tā, kā mēdz darīt Eiropas pilsētās – meklēja patvērumu publiskās telpās. Piemēram, Berlīnē sabiedriskajā transportā ir zīmītes, ka briesmu gadījumā te var patverties.

Ziedu kioskā Deniss turēja durvis, kamēr varmākas centās ielauzties iekšā. Draugs palika ārā ar suni un izsauca policiju. Profesors atminas, ka ziedu pārdevēja bijusi šokā un uz viņa lūgumu zvanīt policijai nav reaģējusi. Viens no uzbrucējiem atkailinājies.

Notikuma vietā ieradās policija. Pēc Denisa un viņa drauga apraksta abus uzbrucējus aizturēja. Tiesa, viens no viņiem palicis nezināms, jo likumsargiem nosauca neīstu vārdu un uzvārdu, un policija to nepārbaudīja. Policija arī nepārbaudīja abu alkohola reibuma pakāpi, lai gan, pēc Deniss stāstītā, viņi acīmredzami bija dzēruši.

Policistiem viņi skaidroja, ka uzbrukuši, jo neesot paticis, ka divi vīrieši iet apskāvušies. Deniss saka – tie ir meli. Viņš nestaigā apskāvies, publiska sadošanās rokās vairāk raksturīga tīņu gadiem, kas viņam jau ir garām.

Pat ja tā būtu bijis, arī homoseksuāliem cilvēkiem ir tiesības apskauties un sadoties rokās. Lai vai kā, uzbrucēju paskaidrojums rāda, ka rīcības iemesls bija nepatika pret vienu konkrētu sabiedrības grupu – homoseksuāliem cilvēkiem. Un viņi savu nepatiku pauda vardarbīgā veidā.

Deniss uzskata, ka policija notikušo banalizējusi, tomēr iesniegumu uzrakstījis. Izmeklēšanas laikā vienreiz izsaukts uz iecirkni. Notikuma vietā bija ieradušies, teiksim tā – ierindas policisti, kuri rajonā tobrīd dežurēja, bet lietu izmeklēja jau rangā augstāka policiste-izmeklētāja.

Maijā Deniss saņēma policijas lēmumu, ka kriminālprocess pārkvalificēts par administratīvā pārkāpuma lietu. Tas nozīmē, uzbrucējus varētu saukt pie atbildības par vieglāku pārkāpumu - sīko huligānismu.

Uzbrukumu Denisam policisti izmeklēja kā huligānismu. Citu krimināllikuma pantu, piemēram, sociālā naida noziegumu policija nesaskatīja. Deniss Hanovs nav vienīgais, kura mēģinājumi panākt sodu par naida noziegumu beigušies ar fiasko.