Mūsu bāriņtiesas ir absurda teātris, un spēle tjā notiek ar bērnu likteņiem. Un kas cits var būt, ja šī institūcija de facto ne ar ko neatbild par saviem darbiem. BT locekļi var būt jebkas, nevajag ne izglītību ne sabiedrības cieņu, vienkārši pašvaldības deputāti pakasa o.. galvu un ievēl savas paziņas apmaksātā darbā. Līdz nav retums gadījumi, kad BT priekšsēdētāja savai labai paziņai vienkārši piegādā vergu darbaspēku saimniecībai- tas nav pārspīlēts, ir piemēri- šiem bērniem pat nav kam sūdzēties, ja ar viņiem apietas necilvēcīgi, jo visu uzrauga... bāriņtiesa.

Interesanti par tuftu- tad jau iepriekš ieceltās draudzenes un radinieces visas ir atceltas un vairs neieņem amatus BT, ne?

Nevajag tuftu dzīt, ka BT locekļi var būt jebkas un nevag nekādu izglītību! Ja kas tad jau kādu laiku arī vairs neieceļ pašvaldības deputāti.

Lasu un redzu identisku situāciju, kàda bija man. Saprotu Marijas sāpi un aizvainojumu, lasu un sajūta, ka par vainīgo un muļķi vēlas pataisīt viņu. Otrreiz vairs neņemtu audzināšanā bērnu, jo sajūta, ka man ir kāda izdevība no tā, ka paņēmusi un tā vietā, lai palīdzētu izjūtu tikai kontroli. Arī par manu bērnu psihiatrs secināja, ka iespējams bijusi seksuāla izmantošana, bet laiks pagājis un vairs neko nepierādīšot ... Vai tas bijis īstajā ģimenē, vai bērnu namā nevarētu noskaidrot. Savukārt līdz tam visi neirologi teica, ka tās ir tikai uzvedības problēmas. Bērns sita falvu pret sienu, blāva, ka izdarīs pašnāvību ....Arī es neatdevu atpakaļ bērnu namā, jo bija žēl bērnu, bet pati sabojāju veselību. Arī man ieteica likt internātā, bija doma apskatīties varbūt īstajā ģimenē kaut kas mainījies. Pēc aizliegtā paņēmiena (pirms tam naivi ticēju, ka bērnu nams strāsā no sirds un problēmas ir manī, ja netieku galā ar bērnu) sapratu, ka bērnu nams ļoti ielaidis bērnam problēmas, kuras novērsu - nerunāja - vajadzēja tikai iegrizt zem lūpiņām, sliktu dzirdēha, slikti redzēja - tas gada beigās mainījās uz labo pusi strādājot ar logopēdi, zaga ... Tagad pagājuši vairāki gadi un mūsu emocionālās attiecības ir tuvākas kā iespējams dažās īstās ģimenēs

ir atšķirība starp audžuģimeni un adopciju. Kad adoptē, tad tad jādomā līdzi, tas jau lēmums visam mūžam, tas bērns kļūst par pilnīgi tavu bērnu. Nav bērns nekāda lieta, kuru var atdot, ja sabojājas.

Nevis mātes, bet kuces un psihiski slimas sievietes var pamest savus bērnus! Un man ir jautājums – kas tās par bāriņtiesām, kuras pamestus bērnu atdod sadistiem?