Septembra beigās svinamie ražas svētki – Miķeļdiena – Alsungā ir īpaši, jo Alsungas Romas katoļu baznīca ir veltīta svētajam ercenģelim Miķelim. Šogad Svētā Miķeļa svētkos Alsungā notiks arī atvēršanas svētki Daces Priedes jaunajam romānam „Kur sarkanas ogas auga”. Tas ir stāsts par Johanu Ulrihu fon Šverinu, Alsungas, Basu, Jaunmuižas, Adzes, Gudenieku, Buntes, Grāveru un Jūrkalnes muižas īpašnieku, kurš 17. gadsimtā apprecēja katoļu muižnieku meitu, skaisto polieti Barbaru Konarsku, pēc laulības nosacījumiem arī pats pāriedams katoļticībā. Šī iemesla dēļ, Alsungā viņš drīkstēja atgriezties tikai pēc tēva Jakoba fon Šverina nāves 1632. gadā.

Johans Ulrihs fon Šverins nodzīvoja šeit tikai piecus gadus, kad, saskaņā ar leģendu, viņu Reģu muižā noindēja saniknotie luterticīgie kaimiņu zemju īpašnieki. Taču šo piecu gadu laikā viņam ir izdevies atstāt neizdzēšamas pēdas sava novada pašapziņā, radot to, ko mūsdienās mēs pazīstam kā UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā un aizsardzībā esošu suitu kultūrtelpu, katoļu salu luterticīgo jūrā, novadu ar savām tradīcijām, īpatnībām apģērbā, mantotajā dziesmu pūrā.

Taču ar šo Daces Priedes grāmatu interese par Johana Ulriha fon Šverinu, muižnieku, kas suitus padarīja par suitiem, nebeigsies, 9.novembrī Liepājas dzintarā pirmizrāde Riharda Dubras un Gata Mārtiņa Bezdelīgas operai „Suitu sāga”.

Suitu stāstam ir vistiešākais sakars ar baznīcas vēsturi, ar Reformācijas laika ticības cīņām. Eiropā tās izvērtās asiņainas, mēs zinām kaut vai Bērtuļa nakts notikumus. Kādas Latvijā veidojās attiecības protestantu un katoļu starpā? Uz šo jautājumu atbildi palīdz rast Latvijas universitātes Teoloģijas fakultātes zinātniskais asistents Reinis Norkārkls.

Suiti starp luterticību un katolicismu

Bet iesākumā jautājums rakstniecei Dacei Priedei, ciktāl romāns „Kur sarkanas ogas auga” ir viņas fantāzijas auglis, cik daudz mēs vispār varam zināt par notikumiem Alsungā 17. gadsimtā? Viņa bilst, ka materiālu ir maz par šo laiku un arī Švēriniem, lai arī ar materiāliem palīdzējuši divi vēsturnieki Agris Dzenis un Reinis Norkārkls.

Dokumenti liecina, ka luterānisms Alsungā pirms Johana Ulriha fon Šverina konversijas bija labi iesakņojies. Stāsts par to, ka suiti nekad nav pieņēmuši luterānismu ir vēsturiski romantiska fikcija, norāda teologs Reinis Norkārkls. Viņš šobrīd strādā pie darba doktora grāda iegūšanai par Romas katoļu draudžu dzīvi Latvijā 17. – 18. gadsimtā. Protams, arī Alsunga ir viņa interešu lokā.

Gatavojoties intervijai, izlasu ārkārtīgi interesantu Reiņa Norkārkla rakstu Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes izdevumā “ Ceļš”, 61.numurā par katolicisma nostiprināšanos citā Latvijas novadā – 16. -18.gadsimtā Latgalē. Tas skanēs negaidīti, bet Latgale nav vienmēr bijusi katoļu zeme. Katolicisms tur virsroku guva ļoti pamazām, stirpas bijušas arī pareizticīgo un protestantu pozīcijas. Vai šajās ticības cīņās mēs runājam par garīgu pārdzīvojumu vai politiku? Iemesli, kāpēc viens vai otrs zemju īpašnieks konvertējas, varējuši būt visdažādākie.

Leģendas un patiesība ar Šverinu

Daces Priedes romānā „Kur sarkanas ogas aug” Johans Ulrihs fon Šverins ir pārcilvēks. Viņš pārģērbjas vienkāršu ļaužu drānās, apstaigā savu novadu, krogus kautiņus visus uzvar, bez žēlastības padzen kūtrus zemniekus, jo īpaši ja viņi nav katoļi, iedibina augstus darba, ticības, tikuma standartus. Vai tā tas bijis? Visbiežāk mums izvēle suitu stāstā ir nevis starp patiesību un leģendu, bet starp divām leģendām. Piemēram, Dace Priede kā vienu no suitu atšķirības un lepnuma zīmēm, min greznos tērpus, saskaņā ar leģendu, šos tērpus Šverins dāvājis saviem ļaudīm kā balvu par pāriešanu viņa ticībā. Kā izrādās, suitu atšķirības zīmes sākotnējais nodoms bijis gluži cits.

Vēsturnieks Agris Dzenis savā pētījumā, kas publicēts arī Alsungas novada mājas lapā, atsaucas uz fon Šverinu dzimtas vēsturnieku Oto Švēbelu: kad „Johans Ulrihs pieņēma katoļticību [..] savā fanātismā Alsungas vīriešiem lika valkāt kapuces un garus svārkus, kas atgādināja garīdznieka apģērbu. ”Klosteriski stingru apgērbu” pēc Šverina rīkojuma vajadzējis valkāt arī Alsungas sievietēm”.”

Alsungas no kaimiņnovadiem atšķirīgie tērpi, ja var ticēt Švēbelam, radušies tikumības vārdā, „klosteriskais apģērbs” par greznu goda tērpu pārtapis tikai 19.gadsimtā.

Daces Priedes romāna „Kur sarkanas ogas auga” darbība sākas 1632.gadā, kad Johans Ulrihs fon Šverins, kā vienīgais dēls, ir spiests uzņemties mantinieka pienākumus, atgriežas Alsungā. Autore izmanto intrigu noturošu paņēmienu, veidojot romāna tēlu sistēmu.

Ruča ir Johana Ulriha fon Šverina aukle. Šverini dzimst un mirst, bet Ručs esot mūžīgs. Šverinam ir zemnieks Žipsnis, un kur tad nu vēl Vasiļevss, jezuītu mūks, Šverina līdzgaitnieks un padomdevējs. Un šķiet, ka Dace Priede, šādi rīkojoties, uzrakstījusi romānu nevis par suitu pagātni, bet tagadni, un arī pateikusi ko ļoti būtisku. Tas, ko droši zinām par Johanu Ulrihu fon Šverinu, ka nepilnu piecu gadu laikā, ko viņš pavadījis Alsungā, nav vairs pat tik svarīgi kādu apsvērumu dēļ un kādiem paņēmieniem, bet viņam izdevies iedibināt cilvēka garīgajai veselībai labu dzīves kārtību, kurā līdzās sadzīvo viedas sievas dzīves rituma, zālīšu un dziesmu zināšanas gudrība, zemes kopēja pašapziņa, un baznīcas garīgums. Tādi ir suiti, līdz pat šai dienai.

Nevaram zināt pat to, vai jezuīti sekojošajos gadsimtos vispār Alsungā ir bijuši. Un tomēr – tāds Vasiļevss tomēr Šverinam palīgos ir bijis – šo laiku leģenda, katoļu priesteris Andris Vasiļevskis, kurš, kalpodams katoļu draudzēs Alsungā, Jūrkalnē un Gudeniekos, mudinājis suitus nākt baznīcā tautas tērpos, un suitu burdonā dziedāt baznīcdziesmas, radoši turpinot – jā, to pašu jezuītu aizsākto maija dziedājumu tradīciju.

Tomēr ticības kari Latvijā ir bijuši

Suitos, nošķirtības dēļ it kā iekonservējās senākās tradīcijas: saglabājās dūdu spēles prasme, dziesmu, pūrs, kas sajūsmā lika kliegt 20.gadsimta sākuma folkloras pētniekiem, un šobrīd ir suitu lepnuma iemesls. No otras puses – tas nudien nav viegls liktenis – būt citādajiem, pat izstumtajiem. Vai arī romānā aprakstītās cīņas suitu un luturu starpā gadatirgos, krogos arī ir nepierādāma leģenda?

1637. gadā Johans Ulrihs fon Šverins mirst, tiek uzskatīts, ka citi Kurzemes muižnieki Reģu muižā viņu noindējuši. Reinis Norkārkls atkal sauc pēc faktiem un veselā saprāta. 17.gadsimtā noindēšanu tikpat kā nebija iespējams pierādīt. Tad bija vai nebija Latvijā Bērtuļa nakts? Vai notika kādi ticības kari?

Raidījuma sākumā Dace Priede uzdeva jautājumu, kāpēc gan suiti vēlākajos gadsimtos nemēģināja tikt vaļā no it kā uzspiestās katoļticības? Kāpēc negribēja pārvarēt ticības karu izraisīto citādo statusu? Reinis Norkārkls skaidro, ka zemnieku konversija līdz ar muižnieku ir raksturīga 17. gadsimta un Alsunga nav vienīgā šāda vieta, bet 18.gadsimtā situācija ir atšķirīga, konvertējas muižas īpašnieks, bet tikai daļa zemnieku pāriet līdz ar viņu katoļticībā.

Un tomēr ticības kari Latvijā ir bijuši. Kurzemē tādu Reinis Norkārkls min Vecpils muižas draudzi,kuri muižas īpašnieks pāriet katoļticībā un nodeva savā īpašumā esošo baznīcu katoļiem. Vecpilī pat norisinājusies lokāla mēroga kauja par baznīcas piederību.