Latvijas Nacionālais vēstures muzejs izdevis tā fondos glabātās "Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas. 1941–1946". Ādolfs Karnups ilgus gadus pabija Valsts Vēsturiskā muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāja amatā, dienasgrāmatā aprakstītais vēstures juku periods stāsta par muzejnieku centieniem piemēroties varas maiņām, arī pašaizliedzīgu risku, kara jukās glābjot vērtīgus muzeja priekšmetus. Dienasgrāmatu publiskošana ir gan piemineklis muzejnieka personībai, gan arī pamatīgs ķieģelis vēl neuzrakstītās Latvijas muzeju vēstures ēkā.

Savā ziņā simboliski, ka ar grāmatu iepazīstina Sanita Kalna, muzeja patreizējā Etnogrāfijas nodaļas vadītāja, un arī grāmatas komentāru autore. Sarunā ar Sanitu Kalnu, taču jo īpaši – ar Arni Radiņu, muzeja direktoru un arī grāmatas pēcvārda autoru, stāstot par muzejinieku Ādolfu Karnupu un notikumiem muzeju vidē II Pasaules kara laikā, atkārtojas vārds “mēs”, tā sasaistot 1924. gadā dibināto Valsts Vēsturisko muzeju ar mūsdienām.

Līdz šim Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas arī glabājušās ir Latvijas Nacionālā vēstures muzeja fondos, grāmata, kurā tās izdotas, sanākusi ļoti skaista – dizaina autore ir Zane Ērnštreite. Paralēli skaidrojošajiem tekstiem, ilustratīvajā materiālā izdevies parādīt autora skaidri salasāmo rokrakstu, kalendāra grafējuma precizitāti,  sena un ilgi glabāta papīra šķiedru dzeltējumu. Grāmata ne tikai rada taktilas sajūtas, bet patiesi ir fiziski ļoti sajūtama – tā ir liela formāta un ap 480 lappušu smaga.

Etnogrāfa, arheologa Ādolfa Karnupa dzīvesgājumu iezīmē gadaskaitļi no 1904. līdz 1973. gadam. Tik tikko sākot interesēties par viņa personību, iemetot interneta meklētājā šo vārdu, pirmās norādes izlec uz Atmodas gados pārizdotajām, trīsdesmitajos gados tapušajām burtnīcām, kurās aprakstīti novadu tautas tērpi. Tās ir praktisku padomu burtnīcas, jo Latvijas laikā Ādolfs Karnups lasīja lekcijas Ata Ķeniņa vadītajā Krišjāņa Barona Tautas augstskolā, Latvijas sieviešu nacionālās līgas rokdarbu skolā. Viņš arī apzinājis, zīmējis Latvijas pilskalnus, pats vadījis arheoloģiskos izrakumus Raunas Tanīskalnā un Talsu pilskalnā.

Kas tad Latvijā notiek dienasgrāmatās aprakstītajā periodā? Latvijā trīs reizes nomainās okupācijas vara. Latvijas Republika tiek okupēta, iekļauta Padomju Savienības sastāvā, tai sekojošās Vācijas okupācijas laikā muzejs darbību nepārtrauca, taču 1944. gadā vācieši, atkāpjoties no Rīgas, aizved līdzi vērtīgākās muzeja kolekcijas. Valsts Vēsturiskais muzejs tai laikā atrodas Rīgas pilī, pašā Vecrīgas sirdī. Varbūt tā ir vēlme fiksēt pilsētā notiekošo?

„1944. gada 15. jūnijs. Ceturtdiena. Tērpu forogrāfēšana krāsās. Naktī Vācija sāk atmaksas uzbrukumus Anglijai ar “raķetlidmašīnām”.”

Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas ir interesantas tieši ar to, ka tajās nav memuārliteratūrai raksturīgās notikumu atlases. Rakstītājs, lai arī aprautās frāzēs, taču fiksējis visu pēc kārtas: kolēģu gaitas, savu veselības stāvokli, laika apstākļus, politiskos notikumus. Neviens nevar paredzēt, kas nākotnes vēsturniekiem izrādīsies svarīgi.

Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas nav lasāma kā memuārliteratūra. Tai pat laikā dienu plānotāja īsajās piezīmēs koncentrēts ārkārtīgi daudz stāstu. Grāmatā ir arī Jāņa Cigļa rakstīta Karnupa biogrāfija, Māras Ritmanes sastādīta bibliogrāfija.

Pateicoties Kristīnes Želves filmai un romānam, mums tagad ir zināms vēl vienas Valsts Vēsturiskā muzeja darbinieces – Mērijas Grīnbergas stāsts, kura dodas līdzi no Latvijas evakuētajām muzeja vērtībām. Ādolfs Karnups bieži viņu piemin savās dienasgrāmatās, viņi ir kolēģi Etnogrāfijas nodaļā. Tik dažādi likteņi, kas arī savā veidā lieina, ka kara gados muzeji nepavisam nebija tā drošākā darba vieta. Arņa Radiņa pieminētā 1946. gada tiesas prāva iznīcina Ādolfa Karnupa zinātnieka karjeru, viņš tiek arestēts un apsūdzēts muzeja vērtību piesavināšanā.

Kas īsti notika tai laikā, pie kā vainīgs tiesas priekšā bija Ādolfs Karnups? Tikko aprakstītajos juku laikos, ne tikai Karnups, vairāki muzeja darbinieki glāba un slēpa no citiem muzejiem pārņemtos priekšmetus, iemūrējot tos Rīgas pils lifta šahtā un pagrabā. Jo īpaši priekšmetus, kas saistījās ar Latvijas valsts vēsturi, kurus saglabāt negrasījās neviena no okupācijas varām. Taču slēpa arī latviskas senlietas, un viens no apsvērumiem, kas lika tā darīt, bija vācu okupācijas varas izteiktā vēlme Latvijas muzeju vērtības evakuēt.

Kā notika šī priekšmetu slēpšana, kas darījās Rīgas pilī kā vērtslietu krātuvē, grūti šodien pat aptvert. Ādolfs Karnups muzeja priekšmetus slēpa ne tikai no kara un jukām, bet arī viņš neuzticējās padomju varas nozīmētajam jaunajam muzeja direktoram Jānim Blaumanim. Jo īpaši pēc gadījuma, kad Blaumanis nodeva lifta šahtā atrasto sudrabu muzeja restauratoram, lai Berķis izgatavotu Blaumaņa sievai rotas. Karnups turpmāk centās pārtvert, neiegrāmatoja muzeja priekšmetus, lai glābtu tos no izsaimniekošanas.

1946. gada pavasarī taisnība it kā uzvar, tiek ierosināta krimināllieta pret Jāni Blaumani, bet arī pret Ādolfu Karnupu, pat  Mēriju Grīnbergu vecāko – Grosvaldu vecāko meitu, kurai Latvijas laikā piederēja lietišķās mākslas salons lepnajā namā pretim Operai, un padomjlaikā nācās meklēt jaunu pielietojumu Grosvaldu, pēc padomju varas standartiem, pārāk plašajam dzīvoklim.

Mērijai Grīnbergai vecākajai tiek piespriesti trīs gadi cietumā, sods vēlāk tiek mīkstināts. Šai pašā prāvā notiesā arī Ādolfu Karnupu – vispirms piesprieda nāvessodu, vēlāk to aizstāja ar desmit gadiem ieslodzījumā. No Astrahaņas Ādolfs Karnups atgriežas 1955. gadā, līdz mūža beigām strādā Paula Stradiņa vadītajā Medicīnas vēstures muzejā.