Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves kustību pedagoģe Rita Lūriņa savā monogrāfijā “Latviešu modernisma teātris un žests” pēta pirmskara laika Latvijas teātri - kā mainījies aktieru spēles stils latviešu teātrī kopš pirmsākumiem 19. gadsimta 60. gadu beigās līdz Latvijas neatkarības zaudēšanai. Sarunā pētnieces teorētiskos secinājumus mēģināsim savienot ar pedagoga pieredzi un atmiņām par līdzdarbošanos Anša Rūtentāla kustību teātrī.

Monogrāfija “Latviešu modernisma teātris un žests” ir Latvijas teātra vēsture no pirmssākumiem līdz II pasaules karam, taču grāmatas ievads ir ļoti personisks, un laiku itin kā saliec ritenī. Anša Rūtentāla kustību teātris, līdzdarbošanās kurā Ritai Lūriņai atklāja skatuves žestu, meklēja no padomjlaikos dominējošās skatuves mākslas atšķirīgu, iespējams, rietumnieciskāku izpausmi. Ko līdzīgu pauž arī monogrāfija – Rita Lūriņa pētot nākusi pie secinājuma, ka pirms kara Latvijā bija sava aktiermākslas skola, kuru varmācīgi pārtrauca padomjlaiki, un deviņdesmitajos, pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas, atgriešanās pie rietumnieciskā bija arī sava veida atgriešanās pie pirmskara Latvijas teātra. Atgādināt par personībām, kas veidoja Latvijas teātra skolu, sasaistīt tās vienotā kontekstā, ir daļa no Ritas Lūriņas pētniecības darba.

Lieliski saprotot, ka radio nav pateicīgākā vieta, kur runāt par skatuves žestu, jau pirms sarunas ar Ritu Lūriņu esam norunājušas veidu, kā varētu kustību attēlot klausītāja iztēlē. Es lūdzu nosaukt mūzikas skaņdarbu, kas viņai saistās ar kādu skatuves pieredzi, un tad aprakstīt, kas šīs mūzikas pavadītā notika viņas jutekļos, ķermenī, uz skatuves. Sāksim ar Ritas Lūriņas pašas piedzīvoto Anša Rūtentāla kustību teātra laikā.

Pedagoģija ir viens no monogrāfijas “Latviešu modernisma teātris un žests”izpētes virzieniem. Grāmatas pielikumā var iepazīt pirmskara teātra skolu un studiju mācību programmas un plānus, tostarp slavenās Dailes 1. studijas apgūstamo priekšmetu sarakstu.