Alda Pūteļa monogrāfija „Domas par latviešu mitoloģiju. Kā tika meklēts latviešu panteons” no jauna uzjunda interesi par 19. gadsimta vidū aktuālajiem latvisko dievu meklējumiem. Folkloras pētnieks iedziļinājies un izsekojis, kā ziņas par Livonijas senvēsturē pastāvējušiem dieviem tikušas pārrakstītas no viena vēstures dokumenta otrā, kļūstot par avotu 18. gadsimta beigu vācu izcelsmes vēsturniekiem, no kuriem tos savukārt smēlušie jaunlatvieši – jaunradīto latviešu eposu autori un dzejnieki kā Andrejs Pumpurs, Jēkabs Lautenbahs Jūsmiņš, Auseklis.

Aldis Pūtelis ir folkloras pētnieks, ilgus gadus nostrādājis Latviešu folkloras krātuvē, pats cieši saistīts ar folkloras kustību, viņš šo jautājumu pētījis sastatot pretim mācīto vīru rakstīto vēsturi un folkloru kā mutvārdos glabāto atmiņu. Mazliet atšķirīgs skatu punkts ir literatūrzinātniekam, tekstu pasaules pētniekam Ojāram Lāmam, viņa tēma ir eposa „Lāčplēsis”  tapšana, ar to saistītie jautājumi, viņš ir grāmatas "Lāčplēša zvaigznājs: latviešu eposa ģenēze un funkcionalitāte Eiropas klasisko un jaunlaiku eposa tradīciju kontekstā" autors.

Kādi avoti 19. gadsimta vidū bija jaunlatviešu rīcībā, grāmatā „Domas par latviešu mitoloģiju. Kā tika meklēts latviešu panteons”  šim jautājumam veltīta nodaļa „Ziņas par baltu mitoloģiju dažādos vēstures dokumentos", sākot ar antīkā vēsturnieka  Kornēlija Tacita darbu, kurā minētas Ģermānijas tuvumā mītošas ciltis, bagātīgāki materiāli ir par Prūsiju. Uz šo laiku Latvijas teritoriju attiecināmas Livonijas Indriķa un Atskaņu hronikas. Jaunlatvieši lielākoties iedvesmojušies no sev pieejamākajiem, darbu tapšanas laika ziņā tuvākajiem vācu autoru darbiem.

Sēlijas mācītāja Gotharda Frīdriha Stendera jeb Vecā Stendera un šī paša Apgaismības laikmeta Smiltenes un Ēveles mācītāja, valodnieka, vēlāk – Vidzemes superintendanta Jākoba Langes darbus Aldis Pūtelis konspektējis tabulā, izrakstot viņu darbos atrodamo dievību vārdus. Antrimpus, Auseklis, Juppis, Pumpura pieminētais Līgo, Kurcumi – ciemos iešanas un žūpošanas svētki, Pīkals – latviešu pakalnu dievs. Mūsdienās tā drīzāk ir jautra lasāmviela, bet, cik nopietni pret šiem  pierakstītajiem dieviem izturējušies jaunlatvieši, un vēl līdz 20. gadsimta sākumam, var spriest kaut vai pēc tabulas, kas sastādīta, konspektējot Jura Alunāna darbus, pēc Plūdona, kas, savukārt, Auseklim ir upes dievs – vecāki bērniem lika šos vārdus, dzejnieki pieņēma kā pseidonīmu.

Šis ir viens no Alda Pūteļa darba mērķiem: aptvert tekstu visuma robežas, ko senatnes vēsturnieki pārrakstīja viens no otra darbiem, radot vienotu skatījumu uz latviešu, baltu senvēsturi, kas gan krasi atšķīrās no šobrīd pieejamā folkloras mantojuma. Vācu mācītie vīri latviešu zemnieku pētīja kā kukaini, 18. gadsimta zinātniekiem bija sava metodika, no kuras tie nedomāja atkāpties pat veselā saprāta vārdā, no šodienas folkloras pētnieka pozīcijām tajā ir laba daļa jautru pārpratumu, bet varbūt arī – vēl pētāmas informācijas. Literatūrzinātnieka Ojāra Lāma skatu punkts ir atšķirīgs, jautājums, vai vācu vēsturnieku, kultūrpētnieku ziņas ir izmantojamas kā drošticama vēstures liecība nav galvenais?

Šai raidījumā izdevās tikai iezīmēt atsevišķas tēmas, par kurām tālāk domāt, apgūstot Apgaismības laika autoru sarakstītos mūsu zemes senvēstures pētījumus, vai iejūtoties tautiskā romantisma laika krāšņajās, ar lielajiem pasaules mītiem sabalsotajās, latvisko dievu cīņās. Drebkuls, Gabgauja, Gardēts, Jummals, Labdaris, Mēslu babbe, Mēnesnītis, Pučkētis...