Tekstilmāksliniece un skolotāja Annele Slišāne plašāk pazīstama kļuva ar no neparastiem materiāliem austo sajūtu segu projektu „100 deči Latvijai”. Bet tā vien liekas, ka šai 100 deču stāstā vēl palicis daudz neizstāstīta. Anneles Slišānes stāsts ir daudz bagātāks. Tas sākas ar Upītes ciemu Krievijas pierobežā, ļoti īpašu vietu, un Upīti īpašu dara pašu iedzīvotāju izvēle nu jau vairākās paaudzēs dzīvot, kopjot kopienas garu, un tas ir stāsts arī par pārējai Latvijai vēl atklājamu Latgales kultūras kopēju, dzejnieku, Anneles tēvu Antonu Slišānu.

Taču Anneles Slišānes stāsts ir arī viņas mātes Irēnas dzimtas stāsts, par stellēm, kas stāv Zelču salas – kādreiz liela un rosīga ciema – pēdējās apdzīvotajās mājās. Annele Slišāne šobrīd dzīvo Rīgā, taču katrā cilvēkā ir kāda neapjausta vietas atmiņa, tāda kā mātes plate, kas nosaka lietu kārtību ne tikai datoros, bet arī katrā no mums. Nu jau Annele Slišāne pati ir māte sešiem bērniem.

"Mātes plate" – šāds nosaukums dots arī viņas jaunākajam mākslas projektam. Annelei ir trīs, atšķirīgu jomu augstākās izglītības – viņa ir Latvijas Universitātē studējusi fiziku, pārzina tūrisma pasākumu organizēšanu, un pabeigusi Latvijas Mākslas akadēmiju. Taču izvēlējusies viņa ir kļūt par skolotāju, nu jau ar 20 gadu stāžu, un to, ka viņa spēj ieinteresēt, iedvesmot, apliecina kaut vai raidījuma sākumā skanējušais fragments – tas ir no Niklāva Rubeņa, Anneles Slišānes skolnieka privātskolā "Patnis", veidotās filmiņas. Lai nepaņemtu par plašu ieelpu tik daudzšķautņainam stāstam, tīši sākam ar visvienkāršākajiem jautājumiem.

Stāsts par Anneli Slišāni mums jāsāk ar šādu atkāpi. Jo – kā lai izstāsta, kā Annele iemācījusies aust, ja iepriekš neļauj uzzināt par to plašo pasaules ainu, kurā viss bija kopā – ģimenes ikdiena, Upītes saime, vēl ilgi pirms Atmodas gadu pacēluma, kad par folkloru interesējās visi, aizsākusies interese par dziesmu un tautas tērpa darināšanas prasmēm.

Annele rāda Upītes iekļaušanai Nacionālajā nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā par godu iznākuši brošūru, kurā vienā no fotogrāfijām arī viņa kā maza meitene, Upīte bērnu folkloras kopas dalībniece. Un turpat tautas tērpā matemātikas un darbmācības skolotāja Helēna Šakina, kas mācījusi aust, vispirms celaines, tad jau sēsties uz Upītes bibliotēku atvestajās vecās mammas stellēs.

Sarunājoties ar Anneli Slišāni, var izbaudīt, cik gudri viņā savijas dzimtas vēsture ar moderno pasauli. Viņa ir prot rīkoties ar datoru, arī aust prot digitāli, „zelčusolas” izstādē izaudusi vectēva un vecās mātes fotogrāfiju. Un arī savus stāstus viņa stāsta mūsdienu vidē, aktīvi sarunājas sociālajos tīklos.

Annele Slišāne ir taisījusi arī rotaļlietas no dzijas, dabas materiāliem. Taisījusi saviem bērniem, pārdevusi tirdziņos citu bērniem. Taču no ierakstiem sociālajos tīklos es zinu, ka viņai ir viena lelle, kura nav bērniem domāta. Lellei izadītas smagas, sievišķīgas formas, tai nav sejas vaibstu, bet ir kupli, nepaklausīgi mati.

Tā ir taisnība, lelle arī mūsu sarunas dienā ir Annelei mugursomā, pēc sarunas top selfijs pie mikrofona.

Ir vēl kāsd Anneles Slišānes māksla projekts, kura tapšanā viņa izmantojusi soctīklus. Ir redzēta tāda kā vinilplate, kuras celiņos virknējas teicieni, daži atpazīstami bērnības. Projekts saucas “Mātes plate” .

„Mātes plate” bija Anneles Slišānes studiju gadu darbs, bet pirmo reizi publiski izstādīts tas tiks pavisam drīz Latgales mākslinieku kopizstādē Marka Rotko centrā Daugavpilī.